Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 

Vecais Bauskas ceļš


Rusmanis S. Vecais Bauskas ceļš // Neiepazītā Latvija. 2006., 170.-200. lpp. 

   
 

Ne vienmēr ceļš uz Bausku gājis kā tagad. Tomēr – vietām varam it labi izse­kot kādreizējai trasei. Izdarīsim to no Rīgas robežas līdz Ķekavai, ņemot vērā, ka dzī­ve tā ma­lās bija nesaraujami saistīta ar Daugavu. Īpatni, kas gan nav nekas unikāls, ka te labu gabalu Bauskas ielas no Rīgas tālākajā daļā tās vienā pusē ir pil­sētas teritorija, otrā – jau Ķekavas pagasts. Tas radies tā. Kad 1974. gadā Rīgas robežas paplašināja, varē­ja iekļaut pilsētas teritorijā arī Valdlaučus, taču tur jau atradās vissavienības mē­roga Vadošais spe­cializētais liellopu fermu kompleksās mehanizācijas valsts kons­truk­toru birojs. Lauk­saim­­nieciska raks­tura iestādēm vajadzēja atrasties laukos, nevis pilsētā, tāpēc šo daļu at­stāja Rīgas rajo­nam. Jo vairāk tāpēc, ka tur bija arī eksperi­men­­­tālā bāze – govju kūts (ta­gad tur izstāžu komplekss) un nevarēja taču kūts atras­ties pilsētā.

Mazliet vēl par Rīgas teritorijā esošo. Jāatgādina, ka pie Bauskas ielas vēl at­rodas Fridriha muiža (Bellevue - skaistais skats, kaut dažreiz tiek saukta arī Belleru)  Bauskas ielā 48 (celta 18. gs. 3. ceturksnī, tagad gan vairs nav saglabāju­sies garā švei­ciešu stila veranda tās vienā fasādē), viena  no diezgan daudzajām Pārdaugavas biju­šajām piepilsētas muižiņām. Vienu laiku tā bijusi ģenerāļa Volkovica īpašumā, tāpēc dažkārt tiek saukta arī tā uzvārdā. Pie tās vēl redzami vecu stādījumu fragmenti, res­nākās liepas ap­kārtmērs 3,6 m. Bet pa Bauskas ielu pagājušā gadsimta sākumā brauca zirgu tramvajs, ta­gad gan te kursē 10. līnijas tramvajs, savdabīgs ar viensliežu pos­miem un speciālām tram­­vaju izmaiņas vietām, nemainīgu pasažieru sastāvu un ar to, ka grupas „Lab­vē­­līgais tips” mūziķi veltījuši tam speciālu dziesmu.

Krietni tālāk vēl viena muižiņa – Bišumuiža (Bauskas iela 147a), kas pilsētas teri­torijā iekļauta 1828. gadā. Uz klasi­cis­ma formās celto muižas pili (19. gs. sākums) ar di­viem jonisko kolonu portikiem ved liepu gatve, garākā, kas samērā labi sagla­bā­ju­sies Rī­gas pilsētas robežās. Te arī dižozols 5,0 m. Muiža tiek saukta arī par Bran­den­burga vai Šil­de­ra muižu. Bišumuižas barons Brandenburgs reiz esot saderējis, ka Daugavā Jāņos ies le­dus un … uzvarējis. Zie­mā ledus bijis izzāģēts, apbērts ar zāģa skaidām un kalpi to vaja­dzīgajā dienā noplu­di­nā­juši (LFK 2049, 222).

Šī muiža no ielas nav redzama, bet ielas pagriezienā pirms tramvaja tagadējā ga­la­punkta (zirgu tramvajs gan gājis tikai līdz Bauskas ielas 145. namam) pamanīsiet 12 km garo Bišu­mui­žas grāvi. Tūlīt aiz tā pa labi viena daļēji saglabājusies Katlakalna ūdens­dzir­­navu kompleksa ēka. Dzirnavas te minētas jau 17. gs, bet 1744. g. pavasara lielajos plūdos pilnīgi izpostītas. Pēc vairākkārtējas īpašnieku maiņas 1842. gadā tās iekļautas Bi­šumuižas teritorijā. Pēc 1787. gadā sastādīta plāna redzams, ka galvenais korpuss atradies nostāk no ceļa tūlīt aiz pašlaik redzamās būves. Pie viena vēl par ap­kārtējo rūpniecību. Gulb­ju ielā 4 atrodas sērkociņu fabrika „Komēta” (dib.1914. g, pa­beigta 1924.g, pēc uguns­grēka atjaunota 1952.g.), rūpnīca „Vulkāns”, tagad SIA „Tro­­­ja”.

Pie tramvaja galapunkta Bauskas ielā 166 Bišumuižas bibliotēkas (dib. 1961.) ēka (1879.) ar čuguna lējuma balkoniņu, tajā pieejami arī materiāli par Bišumuižas komp­lek­su. Vizuāli interesanta 19. gs. būve Bauskas ielā 168, 1787. g. plānā tajā vietā redzama kroga ēka, Ramas krogs te bijis līdz 1. pasaules karam. Aiz bijušā kroga ēkas nogriežas Bukaišu iela, kurā saglabājusies pārbūvētā Bukaišu muiža (Fokenhof). Pa labi no Bauskas ceļa jau 17. gs. nogriezies ceļš uz vēlāko Nummurmuižu. Krus­toju­ma tu­vumā arī jau­nāka apbūve – Bauskas ielā 170 (1901.) un 149 (1908.).

Rīgas piena kombināts uzcelts vietā, kur bi­jušas iekškontinentālās kāpas, pēc tur atrastajiem kauliem – iespējama senu kapu vieta. Te vispār viena no senākajām ap­dzīvotajām vietām Rīgas tuvumā. Šī vieta pievienota Rīgai tikai 1974. ga­dā. Ražoša­nas korpuss uzcelts 1989. gadā pēc Tamperes firmas „AIRIX” projekta. Te arī tēl­nie­ka    Ozoliņa darinātā skulptūra. Ie­griežoties pa kreisi pa J. Čakstes gatvi, iznā­kam pret Bu­kai­šu ielu – kādreizējo veco ceļu uz Katlakalnu, kas pirms Rīgas HES celt­nie­cības bija tu­­vu Daugavai, tur esot bijis betona bluķis ar riņķi virspusē. Nogrie­žoties pa labi pa Le­jupes ielu, tās labajā pusē atrodas ēka ar adresi Valdlauči 10 – kād­reizējā Katlakalna mā­cītājmuiža. Tā celta ap 1635. gadu, daudzkārt gājusi bojā gan ka­ros, gan ugunsgrēkos, pē­dējais bijis 2000. g. 27. janvārī. Pašreizējā būve varētu at­tiekties uz laiku ap 1813. ga­du, šobrīd notiek tās rekonstrukcija pēc arhit. I. Hein­rih­so­nes pro­jekta, jo tagad mācītājmuiža atdota drau­dzes rīcībā. Tai piederējušas 8 mā­jas, tai skai­tā Piziķi, kas ir līvu vārds, ar nozīmi – krūmi. 30. gados pēc pašu vēlēšanās tie pārdē­vēti par Vaivariem, tagad adrese vien­kārša – Bukaišu iela 28. Blakus mācītāj­mui­­­žai bij. zirgu stallis Valdlauči 11, kas 20. gs. 40. gadu beigās padomju laiku sāku­mā pa­pil­­dināts ar vēl vienu stāvu. Savulaik bi­jis pat Katlakalna mācītājmuižas pagasts (starp Piena kombinātu un uz­ņēmumu „Ci­do”), jo ap 1790. gadu pagastus daudzkārt no­sau­ca muižu vārdos, vēlāk to apvienoja ar Katlakalna pagastu un 1970. gadā gados pie­vie­­noja Ķekavas pagastam.

Varbūt vecais ceļš gājis te? Rīgas rāte veltīja uzmanību satiksmes ceļu stā­vok­lim pilsētas apkaimē. 1794. gada 28. septembrī tika izdota pavēle par ceļu un tiltu uz­rau­dzību, kurā minēta Bauskas iela, Katharinenhof (Bišumuiža), Katlakalna pastorāts, Ramma muiža, Depkina un Krūzes muižas (par tām vēlāk), caur kuru teritoriju šis ceļš caur­vijas. Tomēr jau 1668. gada kartē pastorāts paliek sānis no Bauskas ceļa.

Kad mācī­tājs A. Treijs 1944. gadā no ēkas izlikts, tad dzīvojis Štrausos (1937.), mājas tagadējā adrese Bauskas iela 185. Bet pie autobusu pieturas Štrausi (Rī­­­gas virzienā), skatoties pāri ielai, varam pado­māt, vai te au­gošā priede, kas it kā sa­augusi kopā ar diviem bērziem, ir vai nav kas uni­kāls. Jau minētā konstruktoru bi­roja (ar garo nosaukumu) ēkā pabijusi gan firma Gutta, tagad to izmanto Unibanka, pašlaik gan tikai tās zemo daļu. Bet par konstruktoru laikiem var pa­lasīt Visvalda Lāča, kas pats te strādājis no 1965. gada, grāmatā „Dzīves pārdomas” (1999.).

            Pie veikala no Bauskas ielas nogriežas ceļš, kas pār Olektes upes kājnieku pon­­­to­nu tiltu no­ved pie taisni pie Katlakalna baznīcas. Olekte (garums 5 km) kādreiz bijusi Dau­gavas atteka un apjoza Akmeņsalu, tagad gan savāc ūdeņus no meliorācijas sistēmām 6,2 km2 kopplatībā. Upes nosaukums atvasināts no kādreiz izplatītā garuma mēra (apakš­delma garuma). Olektes kreisajā krastā atradušās Rīgas rātes ganības. Upe ietek Daugavā pret Krūmiņsalu, ko tautā gan sauc par Mīlestības saliņu, uz kuru var no­kļūt tikai pa bras­lu.

Akmeņsala (3,2 x 1,1 km) kā sala jau no Litorīnas laika, tā izveidojusies, Dau­­­ga­vai ie­graužoties pamatiežos pēc Baltijas ledus ezera regresijas. Līdz Rīgas HES iz­būvei tā regu­lāri pārplūda pavasara palu laikā. Te atradās kaļķakmens (kas devis sa­lai nosau­kumu) lauztuves. Kaļķakmeni ar liellaivām veda uz Rīgu, taču 19. gs. beigās te bija kaļķu cep­lis, ku­ru pārdeva 1911.-1912. gadā un uzbūvēja divus jaunus cepļus. Sala bija samērā blī­vi ap­dzīvota, taču karu laikos iedzīvotāji tika izraidīti. Te bija arī baznīca, smēde un krogs. Cepļa tuvumā atradies paugurs Akmeņkalns, norokot te do­lo­mītu sedzošo smilšu-grants kārtu, ap 1954. gadu atsegušies vairāki cilvēku skeleti, pie kam daļa bija apbedīti sēdus. Te bijis 3. gadu tūkstoša beigu – 2. gadu tūkstoša sā­kuma pirms Kristus kapu­lauks.

 Aiz tilta – Vidzemnieki, uz D no kuriem atradusies Belles (Belas, Beliņa, Vit­ma­kera) muiža, kuru 1816. gadā zīmējis Broce. Te par muižas pārvaldnieku 19. gs. sā­kumā bijis pub­licista un valodnieka Kaspara Biezbārža tēvs. No vairākstāvu ēkas, kur darbojusies 1812. gadā celtā V. Grēna cukurfabrika, redzami tikai pamati. Muižu postījuši gan kari, gan plūdi. Ja pēc 2. pasaules kara bijušas vēl vairākas celtnes, tagad saglabājusies tikai kalpu mā­ja. Savulaik te atradusies specializēta mācību iestāde, kur ebreji pirms izceļošanas praktizējušies lauksaimniecībā.

Blakus Vidzemniekiem bijis plostnieku krogs, no kura vēl redzamas vīna pag­raba paliekas.

No Lievenhofas pa Olekti uz augšu laikam gan palicis tikai no­saukums vecās kartēs. Un tad arī jāņem vērā, ka pirms tam tā bijusi Kālena un Šildera muiža. Vēlāk namnieks H. Ramms te izmitināja savas muižas kalpus.

Bauskas ielas malā izstāžu komplekss “Rāmava” (1980.), pēc Baltkrievijā pār­vei­dota tipveida projekta kara tehnikas remontu darbnīcai, kā lauksaimniecības teh­ni­kas iz­mēģinājumu korpuss. Kā starptautisku izstāžu komplekss tas izmantots ar 1993. gadu, tā ārējie pārveidojumi veikti pēc arhitektes A. Lūses projekta. Blakus tam atro­das SIA Gutta rūpnīca, kur pilda arī minerālūdeni „Rāmava”.

Aiz izstāžu kompleksa pa kreisi nozarojas mūs interesējošais vecais ceļš, bet ie­las labajā pusē atrodas ūdensapgādes komplekss “Daugava”, kas sāka darboties 1979. gadā. Ūdens tiek ņemts no Rīgas HES ūdenskrātuves un pa 14 km gariem spied­vadiem pār­sūk­nēts uz ūdens attīrīšanas iekārtām. Kompleksā ūdenim pievieno koagulantu, no­stādina to, filtrē caur smilšu slāni un dezinfekcē ar hloru. 2001. g. tika palaistas jaunas iekārtas, ar ku­­rām hloru izmanto 10 reizes mazāk, tagad galvenais ūdens attīrītājs ir ozons.

Uz Z no ūdensapgādes kompleksa, Vālodzes mājās, jau pāri Ziepniekkalna ie­lai, sešpadsmit gadu vecumā dzīvojis vēlāk pazīsta­mais bandīts Ansis Kaupens. Kopā ar tē­vu viņi atbēguši 1915. gadā no frontes pie Jelgavas. Vecajam Kaupenam bija gald­nieka darbnīca, bet Ansis savu “ama­­­­tu” ieska­tījies no vecā Vālodzes, kas bijis na­dzīgs kramp­lauzis un rūdīts zirgu zaglis (LFK 2049, 223).

No Bauskas ielas atdalās (šķērsojot arī veco ceļu) asfaltēts ceļš uz Katlakalna baznīcu. Do­do­ties pa to, vispirms pamanām dārziņu rajonu Ziedonis, kas atrodas ie­plakā ar senu nosaukumu Kuiļāda. Tur kādreiz parasti pavasaros sadambējušies ledus gabali, bet ieplaka no putna lidojuma tiešām izskatoties kā izklāta kuiļa āda. 

Pirms baznīcas Katlakalna kapi. Kā pirmo no kapos apbedītajiem minam Bal­ti­jas vācu ap­gaismotāju, publicistu, rakstnieku Garlību Merķeli (1769.-1850.). Jā­nis Peters savā dze­jolī “Trīs minūtes pie Garlība Merķeļa” teic:

Sveiks, vecais vācieti!

Šai rudens dienā salnā

es domīgs apspiežos

pret kapu Katlakalnā.

Savs vērtējums dzejā arī Andrejam Kurcijam, bet Ojārs Vācietis dzejolī „Pie Merķeļa” uzskata:

Te ir aprakta uguns,

un dziļumā

ellīgā versmē

kūst zeme

un akmeņi kūst.

Te var izrauties vulkāns, [..]

Te ir ko atcerēties, arī bez paša Merķeļa personības. Piemiņas akmens ar čugu­na krustu virs tā pie viņa kapa tika novietots 1869. gadā, taču lielo izmēru dēļ to pa vār­tiem nevarēja iedabūt. Nācās iz­plēst mūra sētu un vēlāk to atkal aizmūrēt, tā vieta vēl tagad ma­nāma. Tieši viņa dzimšanas dienā 1992. gada 1. novembrī “pateicīgie lat­vieši” izlauza piemiņas plāksni un nogāza krustu. 1994. gadā pēc fotodokumentiem plāksni atjaunoja ģipsī tēlnieks Zigurds Galūns, RTU to atlēja čugunā.

Kapi ierīkoti 1773. vai 1774. gadā, pirmie bijuši tuvāk Daugavai. Pamatīgs krusts gleznotāja un literāta, Pēterburgas Mākslas akadēmijas īstenā lo­cekļa, Johana Heinriha Baumaņa (1753.-1832.) apbedījumam, viņš esot uzgleznojis 1713 darbus. Re­ti skatīts pieminekļa veids ir J.D. Brandenburga apbedījumam – tas veidots kā ne­liels templītis, ku­rā zem arkas aiz režģveida nožogojuma novietota vāzīte. Nav sagla­bā­jies kāda barona – tējas cienītāja – apbedījums. Netālu no vārtiem viņam bijusi ur­na, izveidota tējas kan­nas formā, tā esot sašauta kara laikā. Kapu vecajā daļā skatāmi vēl vairāki pieminekļi ar māksliniecisku vērtību un metāla krusti, ko katrs atradīs pats. Īpaši jāatzīmē trīsvietīgs metāla dīvāns, kura vecums tuvojas 200 gadiem. Ir arī nesen darināti pieminekļi ar tēl­nie­ciskiem elementiem: Margeviču dzimtai (pēc 1980.), Nopelniem bagā­tajam agronomam Jūlijam Plostiņam, Laurim Stādiņam, apaļ­skulp­tūras Pēterim Lav­ri­no­vičam un Marijai Di­reiko. Pieminami kapos apbedītais te­ātra darbinieks un aktieris Kārlis Igaunis (1913.-1998.), dzejnieks un atdzejotājs, pub­licists Kārlis Priedītis (1938.-1988.), veterinārmedi­cīnas doktors Arnolds Zvaigzne (1915.-1994.), vēsturnieks un arhīvu pēt­nieks Aleksandrs Jansons (1916.-1991.), ar­hi­tekte Daira Vīķe (1963.- 2000.), zviedru iz­celsmes krievu ar­mijas ģenerālis, kād­rei­zē­jais tuvējās Depkina muižas īpašnieks (kuram tā piederēja pēc G. Merķeļa manti­nie­kiem)  Alek­sandrs fon Grotenhjelms (1831.-1899.), ģitārists Zigurds Men­cis (1936.-1997.), Katlakalna baznīcas ērģelnieks pedagogs Kārlis Rudzītis (1873.-1936.). To­ties nav īstas skaidrības par it kā šeit apbedītā vācu komponista un ērģelnieka, lielā Baha skolnieka Johana Gotfrīda Mītela (1728.-1788.), kas bijis Pētera baznīcas ēr­ģel­nieks Rī­gā, apbedījuma vietu.

Bet šeit apglabāto Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Robertu Gabri (1903.-2000.) tālāk pieminēsim vēl, šeit tikai jāpiebilst, ka no Katla­kalna kapiem viņam biju­šas bailes. Kad dienējis Latvijas armijā un vēlu iznācis iet gar kapiem, vienmēr turējis uzvilktu pistoli rokā. Kaut pats apzinājies – ko tad spokam ar pistoli padarīsi (LFK 2049, 238). Viņa vectēvs gan stāstījis par baltiem tēliem, kas nākuši no kapiem un – iekšā Daugavā, kurš iekāpj, tā nočūkst kā karsta dzelzs. Pats toreiz bijis piedzēries un ar otru vīru īrušies laivā pa upi, mēģinot no tiem izbēgt. Pats Gabris gan pie­­­bilda, ka laikam vectēvs to izdomājis vai nu visu, vai ko piedomājis klāt, lai būtu bēr­niem ko stāstīt (LFK 2049, 170). Vēl jau stāstīts par Takšu Jāni, kurš dzērumā sade­rējis, ka aiz­ies uz kapiem, un atnesīs gadu atpakaļ apglabātā Krūmiņ Viļa krustu. Tas arī izda­rīts, bet, atnesis krustu atpakaļ, ielicis vietā, vairs nevar piecelties - Krūmiņ Vi­lis no­grābis šo aiz mēteļa un notur. Pēcāk vīri iet skatīties, kur palicis, tas ar sirds­trieku jau pagalam. Bet garā mēteļa stūris ar švunku iesists caurumā zem krusta (LFK 2049, 139). Cita teicēja piemin vēl viņa pēdējos vārdus: „Mīļo Dieviņ! Es gri­bēju pa­jokot, palaid mani vaļā!” (LFK 2049, 795). Te gan uzreiz jāpiebilst, ka līdzī­gus no­stās­tus au­tors dzirdē­jis par vairākiem ka­piem Latvijā. Kad meitene kapu aiz­au­gušajā galā kād­reiz paņēmusi maijpuķītes un atnesusi mājās, kāds vīrs naktī prasījis: Atdod manas puķes! (LFK 2049, 796).

Blakus kapiem atrodas 1. pasaules kara brāļu kapi, kur sākotnēji bija 6. Sibī­ri­jas korpusa 7. sapieru bataljona brāļu kapi. Katlakalnu aizsargu priekš­nie­ka Gustava Godeļa vadībā, veicot pārapbedījumus no dažādām vietām, 1938. gadā te apglabāti Brīvības cīņu va­roņi. Tad uzstādītais Melnais krusts 1946. gadā gan tika nogremdēts Mūlkalnu-Tīturgas ezerā, jauns piemiņas akmens te tika atklāts 1991. gadā. 2. pa­sau­les kara laikā te apglabāti 106 kritušie sarkanarmieši, daļēji virsū pirma­jiem, sagla­bā­jot nelielu čuguna krustu bez uzraksta.

Pie Katlakalna kapu vārtiem, starp abām priedītēm, esot paglabāta nauda. Kad ejot rakt, tad jāņem otrs cilvēks līdz, kad rakšot, riešot suns, bet tad nav brīv runāt. Ve­­cais Mi­­­ķelis ra­cis ar, bet kad suns sācis riet jau bedrē, tad gan iebļāvies un kaste iekritusi at­pakaļ (LFK 937, 14). Līdzīgi gājis Siliņam, tikai tam bijis jārok pie liepas (LFK 937, 78).

Pirms doties uz baznīcu, viena teika (LFK 464, 4244) pilnībā: Reiz kāds vīrs, rak­dams bedri, uzdūries uz kaut ko cietu. Racis, racis, līdz izracis katlu ar naudu. Nu vīrs li­cis, lai par naudu uzceļ baznīcu. Bet baznīcas jumta celšanai pietrūcis naudas. Tā kā katls bijis tik liels, ka varējis būt baznīcai par jumtu, tad to arī uzcēluši jumta vie­tā. Tāpēc šī baznīca nosaukta par Katlakalna baznīcu.

Baznīca (1791.-1794.) ir ievērojams klasicisma arhitektūras piemineklis, tās arhi­tekts ir Kristofs Hāberlands. Celtne līdzīga Romas Panteonam (te gan citas pro­por­cijas, pielietotas zelta šķēluma attiecības), kaut autors izmantojis vienu no vācu arhitektūras te­orētiķa K. Šturma izstrādātiem luterāņu kulta celtņu parau­giem. Plāna pamatā ir aplis, uz sienām balstās kupolveida pārse­gums 18 m diametrā, kas gan nav saglabājies sākot­nē­jā veidā – centrālā tornīša (laternas, jo pa tā logiem baznīcā ie­plūda gaisma) svaru kupols neizturēja un 1809. gadā tas iegruva. Tā vietā 1819. g. (pēc citiem datiem – 1817.g.) uz­būvēja zvanu torni virs sakristejas. Katlakalna baz­nīca, kā arī cits Hāberlanda darbs – Pē­tera-Pāvila baznīca citadelē Rīgā – ir ķieģeļu celtniecības teh­ni­kas kulminācija Latvijā. Interjerā sākotnēji kancele atradās virs al­tāra, 1840. gadā tā pārvietota sānis. Altārgleznas tēma – Kristus glābj Pēteri sa­trako­tajos viļņos. Baz­nīcēnu soli novietoti divos lokos ap altāra sē­tiņas veido­to pusapli. Piemiņas plāksne kritušajiem draudzes dēliem iesvētīta 1926. g., ta­ču to otrreiz nācās atklāt 1991. gadā. Pirms šīs baznīcas Ak­meņsalā bijusi 1732. g. ie­svētīta baznīca (ne jau pirmā šeit), kuru 1781. g. uzzīmējis Bro­ce, tā atradusies apmēram tagadējās Gra­žu mājas vietā. Broce zīmējis arī tagadējo, kurā kādai baznīcas krāsns kuri­nātājai rā­dījušies spoki mācītāja un baltos tērpos ģērbtu jau­nek­ļu veidā (LFK 937, 171).

Pēc mācītāja profesora Roberta iniciatīvas 1960. gados sāka veidot dendro­loģis­kus stādījumus ap baznīcu. Asu aizsa­rgkrūmu ietvarā tapa viena no bagā­tīgā­kajām  cit­zem­ju kokaugu kolekcijām Latvijā, ko 1977. gada dabas pieminekļu sa­raks­tā varēja atļauties nosaukt tikai par G. Merķeļa piemiņas stādījumiem, tātad ne­sais­tītiem ar baznīcu. Te ir arī Ko­rejas ciedru­priede, kuras ir vienas no pasaules augs­tākajām priedēm, tām čiekuri nereti sver 1,5 kg, Japānas dievu koks katsura un daudz kas cits. Tas viss novietojies līdz ga­dus divsimt vecā dabiskā priežu audzē.

Turpat tuvumā – bij. draudzes skolas ēka Ozolkalni. Te bija pirmā darba vieta jaunajam pa­līgskolotājam Fricim Bārdam, viņa dzīvokļa divi logi atradās uz Dauga­vas pusi augšējā stāvā. Skolotājs te bija arī pērminderis, ērģelnieks un vajadzības ga­dī­jumā mācītāja prom­būtnes laikā notu­rēja dievvārdus. Te Fricis Bārda pavadīja laiku no 1901. līdz 1902. ga­dam, tūlīt pēc Val­mieras skolotāju semināra beigšanas. Atse­viš­ķos rakstos kļūdaini beigu gads minēts 1905.

            Ar 1894. gadu te par palīgskolotāju bijis Jēkabs Delle, tad skolas kungs un ēr­ģel­nieks bijis Za­riņš, kas vēl piepelnījies, apņemoties vairākām ģimenēm kopt un lais­tīt ka­pus, kur palīgā bijis jāiet arī palīgskolotājam. Skolas kunga madama (vācu mācī­tāja mā­sa) atkal pilnā pansijā augšstāvā turējusi dažus mierīgus garāvājniekus, kas at­kal bija ie­mesls runāt par skolu un trako māju zem viena jumta. Tādēļ gan nekādi tra­kumi nav sa­nākuši, ja atskaita gadījumu, kad viena pansionāta iemītniece gluži kaila izskrējusi no is­tabas un saskrējusies ar jaunu skursteņslauķi, kurš bija ieradies pirmo reizi darbā.

Ar 1999. gadu ēkā atgūtas telpas draudzes vajadzībām, tagad te arī svētdienas sko­la. Kur atradusies 1848. gadā atvērtā skolotāja Horne­maņa privātā skola, autoram nav zi­nāms. Uz upes pusi tuvojas pabeig­tī­bai Starķi ar ie­apa­ļu stūru dzīvojamo ēku, celti pēc arhitekta A. Vītola projekta.

Bet viss teiktais par kapiem un baznīcu gan bija domāts tiem, kas tur nekad vēl nav bijuši. Vairākums, cerams, dosies taisni tālāk pa veco ceļu uz Rāmavu. Diem­žēl in­teresantās galvenās ēkas stāvoklis nav no labākajiem, un lasīts ne mazums pārme­to­šu rakstu, ka netiek sakopta Merķeļa muiža. Taču Merķelis dzīvojis t.s. Depkina mui­žā, un tāpēc pat lasīti raksti, ka godinām ne pareizo muižiņu. Bet visu pēc kārtas, ne­skaidrību te nav.

Gar pagaru ēku ar uzbrauktuvi (darbnīcas) esam pie vēl vienas alejas, kas gar dārz­­­niecību no­ved pie šosejas. Stāsta, ka kādā no šīs alejas kokiem naudu bija nogla­bājis sla­vens, bet go­dīgs laupī­tā­js. Esot laupījis tikai bagātākos. Bēris naudu iekšā vie­nā sausā kokā (LFK 2049, 229). Tad nu meklēts, ar urbjiem un pat ar burvībām, bet,  ka kāds būtu ko atradis, neesot dzirdēts. Par dārgumiem nezinu, bet pie­miņas plāksni 85. gvardes strēl­nieku divīzijai, kas te 1944. gadā sākusi uzbrukumu Pārdaugavai, ale­jas galā, kur krusto­jas Bauskas iela ar taisno šoseju, nav vērts meklēt, tās tur vairs nav.

Vecais ceļš pār Olektes pieteku noved Rāmavas muižas kompleksā. Šis no­sau­­kums gan parādījās tikai ar 1924. gadu datētā dokumentā, kas attiecās uz divām bi­jušām muiži­ņām: Ramma un Depkina. Abas šis muižas zīmējis Broce: Depkina 1782. gadā, Ramas muižu 1785. gadā. Pēdējā 18. gs. vidū, kad tā celta, tika saukta Rīgas grāmatiespiedēja Frēliha vārdā, bet, kad muiža pār­gāja namnieku gvaržu rotmistra el­ter­maņa Ramma kun­ga īpašumā, tā ieguva jaunu nosaukumu.

 Pašreiz redzamā muiža izvietota Daugavas senkrastā, to iekļauj 4,1 ha liels parks. Te aug arī pama­tīgs melnalksnis, 3,8 m apkārtmērā, tiek uzskatīts par Latvijas lielāko melnalksni. No ceļa pie pils nonākam caur ķieģeļu arkveida vārtiem un pāri strautiņam, uz kura uz­plu­dināts dīķis. Pēc izmēriem tā vairāk atbilst Ram­ma muižas at­tēlam, taču arhitektūra gan pavisam cita. Tā muižas ēka, ko zīmējis Broce un kas pie­derēja pie greznākajām Rī­gas nam­­nieku vasaras mītnēm, nav sagla­bājusies. Paš­reizējā ēka attiecas uz 19. gs. sāku­mu, te neatkarīgās Latvijas laikā atradās pa­raug­saim­­niecība – LU ferma, pēc kara ēkā ilgi atradās izmēģinā­ju­mu saimniecības “Rā­ma­va” kantoris. Pēc tam gan ēka demo­lē­ta, no 1996. gada paš­val­dī­­bas īpašumā, šo­brīd te saim­nieko bezpeļņas organizācija „Kultūras man­tojums”, kas iecerējusi te izveidot Bēr­nu kul­tūrizglītības centru. Saglabājušās sākot­nējās balti krāso­tās kāpņu margas, dur­vis. Muižas ēkā dzī­vojis profesors Pauls Lejiņš, tagad vi­ņa piemi­ņu sargā pie­mi­nek­lis ēkas galā. Viņš esot klapatojis, lai Bauskas ceļu pār­celtu uz ta­ga­dējo trasi, lai govis ne­norautu pienu tuvā ceļa dēļ. Tieši P. Lejiņš ieteica no­saukt šo vietu nacionālā romantisma laikmetā godātās senprūšu krīvu rezidences Romove vārdā. Ramma mui­žas un Rāmavas nosaukumu līdzība laikam likusi paš­rei­zējo ēku uzskatīt par Rammas muižu un Depkina muižu meklēt citur. Taču – pētnieki ska­­tījuši arī senas kartes.

Depkina muiža attēlota 1754., 1792. un 1892. gada plānos un tās atrašanās vie­t­a identiska pašreizējam Rāmavas centrālās ēkas novietojumam, tiesa, šajā laikā mai­nī­jusies apbū­ve. No kādreizējās Ramma muižas dzīvojamā ēka nav saglabājusies, tā atradusies tur, kur atradās pirmās muižas kompleksa celtnes (kūtis un saimniecības ēkas), kurām pagājām ga­rām.

Daudz mazākā Depkina muiža, kas piederējusi un kurā ar pārtraukumiem no 1808. līdz 1850. gadam dzīvojis vācbaltu rakstnie­ks­-apgaismotājs Garlībs Helvigs Mer­ķelis (1769.-1850.), atrodas tikai dažus simtus metrus tālāk, aiz grāvja, kas bija rakts, lai nosusinātu Mūl­kalna (Tīturgas) eze­ru. K. Lejnieks (Dziļleja) savā grāmatā “Garlībs Mer­ķelis” (1935.) aprakstījis muižiņas izskatu, to 1782. gadā zīmējis arī Bro­ce. Jāpiemin arī Depkinu dzimta, kurā bija četri mācītāji, pēdējais tās pārstāvis bija Rīgas birģermeistars un kases virskungs Liborins Depkins, kurš miris 1782. gadā. R. Gabris savulaik man stās­­tīja, ka muižiņas kalpu mājā pirms 1. pasaules kara esot dzī­vojis Merķe­ļa pēctecis, krievu armijas ģenerālis. Kad armija nākusi ārā no Rīgas uz manevriem, viņš esot uzvil­cis ģenerāļa formu un stāvējis zem liela ozola, tad visi at­de­vuši godu. Tomēr - Depkina muižas īpašnieks ir bijis arī zviedru izcelsmes krievu armijas ģe­nerālis Alek­sandrs Edu­ards Magnuss fon Gro­ten­hjelms (viņu pieminējām jau kapos), kura laikā mui­žai bi­juši ziedu laiki. Ceru, ka te ar R. Gabra palīdzību ne­esmu sajaucis personas un no vienas iz­taisījis divas. Bet 1916. gadā notikušas kaujas tiešā Depkina muižas tuvumā, ar­hitekto­nis­ki pētot seno ēku, 1990. gadā zem dēļu ap­šuvuma atrastas ložu pēdas.

 Kauju ar ber­mon­­tiešiem aprakstos minētas Ramas, Depkina un Rudzu muižas. Par 1919. gada kaujām pie Rudzu muižas 4 vīri saņēmuši Lāčplēša Kara ordeni. Ceļš uz to ved pa Kalna ielu, kas posmā līdz Olektei pāriet alejā. Šobrīd bez galvenās ēkas (otrais stāvs celts ap 1959. gadu) redzama arī ēka Nr. 2 (1938.-1939.) un no koka celtā guļbūve - strādnieku māja (Nr. 3, 1927.-1938.), arī vairākas saim­niecības ēkas. Dažus gadus at­pa­kaļ nodega bij. kroga ēka pāri ceļam.

No Šmigasa mui­žas (tas bija Depkina muižas nosaukums 16. gs.) nodalīta Krū­­zes muiža, pie kuras ek­sistējis arī Krūzes krogs, pie kura arī nopelnīts viens Lāč­plēša Kara ordenis. Muiža atra­du­sies pie vecā Bauskas ceļa deviņ­arpus verstis no Rī­gas (Dep­ki­na muiža – astoņas vers­tis), no tās nekas nav sa­glabājies. Tā atzīmēta 1904. g. kartē, bet 1918. g. kartē vairs ne. Tiesa, Krasta ielā uz senas ēkas (muižas?) pama­tiem uz­celtas divas individuālās ēkas, pie kurām aug arī liela liepa.

Tālāk pa kreisi no ceļa – Iklāvkroga vieta, no 1983.g. nojauktās kaķētās baļķu būves manāms tik pagrabs. Savulaik tur bijusi gan stadula, gan bode, gan kalēja dzī­vok­lis un smē­­de. R. Gabra vecaistēvs mīlējis gari stāstīt, kā tur kādreiz viesojies burv­ju māksli­nieks, kas bāž dunci rīklē un kuram nauda birst no deguna (LFK 2049, 169­).

Viena no senākajām mājām Katlakalnā bijušas Ādiņas, kas redzamas jau 1668. ga­da kartē ar nosaukumu Adding. Pašreizējā māja gan gadus 100 veca, pirms gadiem 30 ap­­­šūta. Apmetums klāj arī 20. gs. 30. gados no dolomīta celto kūti. Pie mājām diž­ozols 4,6 m apkārtmērā. Tā galotne izskatās traumēta – tur 1944. gadā vācieši bija ie­rīkojuši sē­dek­li – novērošanas posteni. 19. gs. beigās ceļš gājis citur – gar Gabru mā­jām, caur mežu un gar taga­dējo ūdens­sūkņu staciju, tuvāk pašreizējai šosejai, kas uz­būvēta 1928. gadā. Ādi­ņās savu­laik dzīvojis Cālītis, kuram krastmalā piederējis kaļķu ceplis, viņš bijis arī ceļa uzpasē­tājs, kurš skatījies, lai nezog akmeņus, kaļķus un mā­lus. Vissenākais ceļš gājis pār kal­niem, jo citur pavasaros un rudeņos nav varēts iz­braukt.

Esam krustojumā, kur 26. līnijas autobusa pietura. Pa kreisi var tikt gan uz mums jau zināmo Rudzu muižu un Katlakalna baznīcu, gan uz Ģipšustūri, kur esošā do­lo­mīta atradne izmantota jau sen. Kaļķi šeit dedzināti līdz 1961. gadam. 1668. g. kartē aiz Ādiņām šis vecais ceļš savienojies ar citu, kas gājis tālāk no Daugavas.

Pa labi var nokļūt uz Bauskas šosejas, bet te par dažām vecajām Cālīšsila mā­jām, kuras saglabājušās četras. Krimberģus 1880. gados cēlis kapteinis Kislers. Gabri būvēti 1855. gadā, bet pārbūvēti 1961.-1965. gados, tad nolikvidējot veco apvalk­dū­meni. To izdarījis šajās mājās dzimušais Roberts Gabris (1903.- 2000.), tagad jau Tri­ju Zvaigž­ņu orde­ņa kavalieris. Viņš – atmiņu grāmatas “Latvju virsnieks Nr. 35473” (1990.) au­tors, kurā ap­rakstījis piedzīvojumus Noriļskas lēģerī, uz kurieni tika izsūtīti ap 500 lat­vie­šu virsnieki, no kuriem atgriezušies tikai ap 100. Induļa Ka­žociņa vēr­tē­jums: “Šī grāmata būtu jāizlasa katram latvietim, it sevišķi tiem, kas paši nav pār­dzī­vojuši padomju varmā­cības”. Tas nav vienīgais viņa publicētais darbs, kā viņš pats to apgalvoja – “Purvmalā” aprakstīta dzīve Katla­kalnā 20. gs. sāku­mā. Tikai – Vilis Lā­cis to rediģēja un nodeva “Jaunākajām Ziņām”, kur tas tika publicēts 1939. gada bei­gās – ar Viļa Lāča vārdu.

20 m no māju durvīm bijis šaursliežu zirgu dzelzceļš, kura līnija stiepās 33 km ga­rumā. Nācis no Torņakalna stacijas, ar atzarojumu uz kaļķu cepli, arī uz pozīcijām pie Skujiniekiem. Pie baznīcas un kapiem pāri Daugavai. Bijusi kārtīgi liela platfor­ma, divi zirgi, braucējs un bremze. 1. pa­­saules kara laikā tā apgādāja armiju ar pār­tiku. Dzelz­ceļa platforma tricināja ievainotos krietni mazāk, kā sanitārais transports 15 km garajā ce­ļā līdz hospitālim Rīgā, tā izglāba daudzas dzīvības (LFK 2049, 227). Vienu laiku Katla­kalna pagastā vien bija trīs tilti pāri Daugavai, tag. šosejas 13. vai 14. km gājis tilts uz Do­­les salu, vēl viens salas pretējā pusē uz Parumbi (LFK 2049, 228), kas atradās starp Daugavu un tagadējo Rumbulas staciju.

Agrāk vispār abi Daugavas krasti šeit bija saistīti daudz ciešāk kā mūsdienās. Arī mūsu jau minētā gleznotāja J.H. Baumaņa dzīvesvieta mūža nogalē – Mazā Jump­rav­mui­ža, kas 80. gados pārbūvēta par atpūtas iestādi, atradās kādreizējā padomju ga­du lid­lauka teritorijā Daugavas pretējā krastā. Tā kā lasītājam droši vien jau bijusi da­rīšana ar kādu no Latvijas Jump­ra­­vām, lielākas skaidrī­bas dēļ par to izcelsmi. 1259. ga­dā bīskaps dāvi­na Rīgas cister­cie­šu klosterim zemi gan Rīgas tiešā tuvumā, gan pie Lielupes un aiz Liel­vārdes. Lai at­šķir­tu klostera īpašu­mus, to pie Lielupes sāka saukt par Jumpravu, Rī­gas patrimonālap­ga­balā – par Mazjump­ravu, bet zemes aiz Liel­vār­des par Lieljumpravu. Mazjumpravas mui­žas robežas stiepās no Olaines līdz Biķer­nie­­­kiem. Kopš seniem lai­kiem te vienmēr bija viena no Rīgas pārceltuvēm. Nemē­ģi­niet šeit meklēt Katlakalna pa­gasta Kapsilu kapus, tie, tagad gan zem cita nosau­kuma, at­rodas Daugavas labajā kras­tā.

Bet gleznotājs un dekorators Jānis Sakne 1868. gadā dzimis Katlakalna Ķen­ga­­ra­gā. Teiksiet, tas bija sen, tāpēc jau pagasts neatprasīs sev no Rīgas teritoriju. Bet Kat­la­kal­na pagasta Grāvīšos 1946. gadā dzimusi tekstīlmāksliniece Astrīda Bērziņa. Mājas vairs nav saglabājušās, to vieta tagad pašreizējā Stopiņu pagastā. Tā kā šejie­nie­šiem no­vadniekus jāmeklē uzmanīgi, nepietiek ar dzimto pagastu vien.

Skosāni (1963) esot uzcelti vienā vasarā, kā neparasts rekorda darbs. Oskars Sko­­sāns (1912.) pa dienu gājis valsts darbā, māju būvējis pa naktīm. Laikam te iznāk pie­mērs sa­vulaik populārajam sauklim “padomju cilvēks var visu”.

Dodoties taisni, priekšā uzraksts “Katlakalns”, kas gan nenozīmē, ka sākam iet at­pakaļ. Vecākās mājas te ir Saliņas (ap 1890.,­ tikai 1971. gadā saimnieks tai apkārt uz­­bū­vējis jaunu ēku), tagad ar adresi Pļav­niek­kalna iela 56 , Dravas, Pļavnieku Skul­tes. Pa la­bi t.s. Līvānu mājas. Pa kreisi aiz ap­būves Olekte tek cauri Melnezeram, ta­gad tas vairs nav vietējā peldvieta, pamatīgi aiz­audzis, papildināts ar kanalizācijas pro­­duktiem. Bet R.  Gabris pats redzējis, kā Olekte tek pret strau­mi, tas noticis 1917. gadā, kad bijusi sniega bagāta ziema un ne­bi­jis atkušņu. Pa­­rumbes tilts pirmais iz­lauzts ar ledu un tas uznests uz dzelzceļa tilta. Atdū­ries pret le­dus masu, ūdens atgrie­zās un ūdens Olektē tecējis pret strau­mi (LFK 2049, 228).

Kalnakrogu (Katlakalna, Ķekavā būs cits Kalnakrogs, šeit bijušais jau redzams Johana Ābrama Ulriha 17. gs. ceļu atlantā, tolaik gan saucās Šulca krogs.), kur neat­ka­­rīgās Latvijas laikā atradās veikals, 1944. gadā sabombardējusi padomju armija. Lai­­kam kompensējot, tā vietā aiz Melnezera armija uzbūvējusi raķešu bāzi, tur bijuši arī kād­rei­zē­jo Rumbulas aerodromu apkalpojošie radiolokatori.

Pa labi – Katlakalna bij. pagastnams, tagad tautas nams, kas uzcelts 19. gs. bei­­gās. Kad Katlakalna pagastu 1970. gadā pievienoja toreizējam Ķekavas ciemam, tad te tautas nama zālē ierīkoja kopmītni viesstrādniekiem. No jauna tautas nams sāk darboties 1990. gadā. Te darbojas arī 1907/08 gadā dibinātā Katlakalna bibliotēka. Dārzā 1992. gadā novietota akmeņu grupa.

Tagadējā pasta ēkā cara laikos bijis cietums, te pulcināti arī rekrūši.

Pa kreisi no ceļa Sauliešos 19. gs. saimniecības ēka, te zem viena jumta bija rija, šķūnis, klēts, kūts, tagad gan lietota tikai kā kūts. Iet bojā 1955. g. liktais jumts. Šo māju vārdā nosaukts arī Sauliešu pilskalns, kas plašāk pazīstams kļuvis ar 1971. gadu, agrāk saukts par Pļavniekkalnu, bet tā ap­dzīvotība at­tieci­nāma uz 1. g.t. pirms Kristus. Tas 1915. gadā gandrīz pilnīgi norakts, lai uzbūvētu aiz­sarg­valni apkārtējo pļavu aizsardzībai pret Daugavas plūdiem, vēl pos­tīts 70. gados. Tagad no 5-6 m augstā pilskalna saglabājies tikai 1-2 m augsts pa­liksnis, kas apaudzis ar kokiem un krūmiem. Uz nepostītā pilskalna va­rē­juši iestādīt trīs pūrus kartu­peļu, kad tur atgū­lu­šies diendusā, esot bijusi īpatna sa­jūta, li­cies, ka apakšā tāda kā duno­ņa (LFK 2049, 890). Edgars Šēnbergs savā grāmatā „Sensōrum” (5. laidiens, 1995.) mājvārdā Sau­lieši saskata līdzību ar vārdu kristieši, mūsu senči no dievietes Saules pielūdzējiem kļu­va par Kristus pielūdzējiem. Jebkurā gadījumā vārdi Saulītes un Saulieši Latvijā ir izplatīti. Tikai šīs mājas kādreiz sau­ku­šās Slokas.

Te jau esam pie Sausās Daugavas, kas atšķirībā no Ceļa Daugavas tek Doles sa­las DR pusē. Jau 18. gs. beigās pēc ķeizarienes Katrīnas pavēles Sauso Daugavu bē­ra ciet un nostāk no šejienes vei­do­­ja dambi no Doles salas augšgala līdz Šķībajam krogam Daugavas kreisajā krastā. Tas tika da­­rīts ar domu, lai sausajās va­sarās vairāk ūdens būtu Ceļa Daugavā. Dambi palu laikā vairākkārt pārrāva. Šeit daļēji saglabājies īsi pirms Rīgas HES uz celšanas būvētais dambis, kaut tas divreiz pārrauts, katrreiz savā vietā. Vienu reizi 10 minūtes pēc tam, kad te amfībijā personīgi bija ieradies Rī­gas rajona partijas komitejas 1. sekretārs J. Tumovs-Beķis un nosecinājis, ka te viss kārtībā. Pēc HES uzcelšanas dambis zaudēja savu nozīmi.

Pie Doles krācēm bijis nēģu tacis, starp Daugaviņu mājām šajā krastā un Paņ­ķiem Doles salā. Kā man stāstīja Jānis Dumpis, taci vajadzējis solīt. Tas darīts tā: katrs solītājs (bijuši kādi piecpadsmit) ierakstījis slēgtā konvertā savu summu, kad tai­sīja tos vaļā, tad taci dabūja tas, kas bija solījis visvairāk.

Lai gan pēc baltās ceļa plāksnītes skaitāmies Katlakalnā, īstenībā esam Pļav­niek­kalnā, pats kalns gan sen kā norakts, taču tā pakājē palu laikā Dau­gavas straume ir pārrā­vusi krastu un ieplūdusi Olektē, tā kā Akmeņsala tad tiešām bija īsta sala.

Pļavniekkalna skolas ēka uzcelta 1911. gadā 1869. gadā dibinātas skolas va­ja­dzī­­bām. Šī sākotnējā pagastskola tika iekārtota senā muitnīcas ēkā (tās uzrauga uz­devums bija pārbaudīt, vai Rīgā neieved nenomuitotu spirtu), kuras drupas pie paš­rei­zējās ēkas atklāšanas vēl bija saskatāmas. Vēl pirms šīs ēkas uzcelšanas Katlakalna-Pļavniekkalna pagasta skolā mā­cījies Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Miķelis Lam­berts (1869. - ? ), bez daudzajiem citiem pienākumiem bijis Mīlgrāvja patērētāju biedrības dibinātājs, “Ziemeļ­blāzmas” sekre­tārs un bibliotekārs. Te mācījusies botā­niķe, LU Botāniskā dārza direktore, divu grāmatu līdz­autore Emīlija Ozoliņa (1895.-1975.). 1. pasaules kara laikā te ceļā uz po­zīcijām nakšņo­juši strēlnieki, kad pēc 1917. ga­da februāra revolūcijas Rīgas placdar­mu aizstāvēja 12. krie­vu armija R. Dmitri­jeva va­dībā, viņa štābs bija iekārtots tieši sko­lā. Otrā pasaules ka­ra laikā te vācu hospi­tā­lis, dārzā apbedīti mirušie, taču uz tās vietas daļēji uzbūvēta cita ēka. Te 1970. gadā at­vērta Centrā­­lās bērnu ekskursiju un tūrisma stacijas tūrisma bāze “Katlakalns”, ar 1993. gadu atkal skola, šobrīd ar 78 au­dzēkņiem. Pirms skolas atjaunošanas te bija māj­­vieta vēsturniekam, vairāku grāmatu au­toram, Voldemāram Šteinam (1927.).

Pret profesora Imanta Meirovica (1930.) māju ielas pretējā pusē Pļavniek­kalna ka­pulauks, kas attiecas uz 5.-7. gs. Izrakumos (1901., 1928. g. un        g.) iz­pētīti pa­visam 72 kapi, atrasti darbarīki, ieroči un rotas lietas. Tālāk pirmoreiz iz­nā­kam uz pašreizējās Baus­kas šosejas.

Pie autobusu pieturas “Dumpji” rinda māju, sākotnējās visas nodedzinātas 1916. gadā, kad krievi atkāpās un nāca iekšā vācieši. Jānīšos (1921, paplašināta 1975.) – ratnī­ca, kūts un klēts (1932.) – visas zem viena jumta. Lai gan māju saim­nieka uzvārds arī Dumpis, tomēr viņš nezināja pateikt, kurās Katlakalna pagasta mā­jās dzimis aktieris Pē­teris Dum­pis (1909.-1993, Ņujorkā). Putri­ņu mājas gan no­jauk­tas, tur saimniekiem bijuši 10 bērni, un K. Ulmanis esot devis pabalstu, lai gar ceļu esošās mājas būtu skaistas. Aiz Pērsēm vecais ceļš atkal virzas uz Daugavas pusi. Te esam kādreizējā (17. gs.) Godeļu pagasta teritorijā.

Vēlreiz pa kreisi iegriežamies pa asfaltētu ceļu, ko sauc par Priežu ielu, pie pa­grie­ziena bijuši 1. pasaules kara brāļu kapi, aizsargi 1938. g. izraka kritušos un pār­apbedīja pie Katlakalna kapiem. Pie Zaļ­kal­niem 2. pasaules kara laikā apglabāti vā­cie­ši. Starp Zaļ­kal­niem un šoseju caur­teka, kur kādreiz bijušā tilta pār Tīturgu grāvi celt­niecībā strādā­juši jau minētais Kaupēns, Vālodze, kas bija ne tikai kārtīgs amat­nieks, bet piepelnījās lau­pot, un viņu līdzgaitnieks Pie­balgs (LFK 2049, 800). Kau­pēns pēc apcietināšanas esot teicis, lai viņu piekaļot pie ķerras, palīdzēšot būvēt Ķe­gu­mu, to­mēr – pakārts (LFK 2049, 801).

 Šī ceļa galā bijusi kuģīšu pie­tura Dzelz­­kaļi. Neatkarīgās Latvijas laikā biļete no šejienes maksājusi 40 santīmus, auto­buss gan dārgāks - 50. Cilvēki parasti gājuši kājām uz Bišumuižu, jo tramvajā prasīti tikai 7 santī­mi. Pašas Dzelzkaļu mājas nav sa­gla­bā­ju­šās, vecākās te Krieviņi (ap 1920.). Tikai, domājams, – vārds nav mīlināmā forma no tā, ko jūs ie­domājaties. Par krieviņiem sauc somugru tau­tas votu pēctečus, viņu senčus 1445. gadā pēc iebrukuma Novgorodas zemē kāds ordeņa mestrs kā gūs­tekņus atveda uz Latviju un nometināja karos izpostītajā Zemgalē, galveno­kārt Baus­kas apkārtnē, izmantojot tos kā darbaspēku Bauskas pils celtniecībai. Vietējie iedzī­votāji atvestos votus kļūdaini nodē­vē­ja par krievi­ņiem, jaucot viņu tautību ar ie­priek­­­šējo dzī­ves­­­vietu Krieviju. Paši viņi gan centās turēties savrup, ievēroja savas tra­dī­ci­jas, ticību un to sajaukšanās ar latviešiem sā­kās tikai ar 19. gs. sākumu.

 Smilšu ielā 3. dzīvojis Katlakalna kapos apglabātais veterinārmedicīnas dok­tors Arnolds Zvaigzne (1915.- 1994.). Šķērsojošā iela noved pie Daugavas, kuras ma­lā Rūtās (1980, arhit. I. Straut­manis) dzīvo vairākkārtējais PSRS čempions riteņ­brauk­šanā, trene­ris Harijs Japiņš (1930.).

 Uz vecā ceļa atgriežamies pie Svīkuļiem, kas vecās mājas vietā celti 1936. ga­dā. Svīkuļu mājas un jau minētie Dzelzkaļi (Sellsgall) zināmi jau 1607. gadā. Klēts un zirgu staļļa (19. gs.) galā bija kara laikā nodegusī kūts. Pagrabs te būvēts 1873. gadā. Pakalni pie Svīkuļiem norakti, grunti izmantojot ceļu būvē. Pie Kalnasvīkuļiem arī bi­juši Sibīrijas strēlnieku pulka apbedījumi.

Uz lielās šose­jas pret šo vietu pa labi nogriežas ceļš uz Sku­jeniekiem, kur bi­ju­si strēlnieku atpūtas vieta kauju starplai­kos. 0,6 km pirms mājām pa kreisi no šī ceļa 1916. g. kritušo apbedījumi. Ne­tā­lu no šīm mež­sargmājām 20. gs. sāku­mā izrakti mil­zī­gi zie­meļ­brieža ragi, kas toreiz ti­ka uzglabāti Doma muzeja dabas zinātņu noda­ļā. Šī ceļa malā Govs­pēda, kas agrāk tika izman­tota kā zaļumbaļļu un sporta nodarbību vie­ta.

Uz vecā ceļa tilts pie bijušajām Tīturgas dzirnavām (saspridzinātas 2. pasau­les kara laikā). 8 km garās upes nosaukums lībiskas cilmes, to varētu tulkot kā “stei­dzīgā upīte”. Pēc profesores Martas Rudzītes domām - nepareizi to lietot ar īso “i”, die­zin vai latvietim tā parocīgāk izrunāt, tas va­rētu būt radies krievu valodas iespaidā. Senās kartēs gan visur lasāms Titurga. Arī Jūr­malas pilsētā ir brīnumaina iela – Kāpu iela, kas Asaru kapu tuvumā maina nosau­ku­mu uz Kapu ielu un tālāk atkal atpakaļ. Šo­brīd gan plāksnītes varētu būt jau nomainītas.

Pie tilta satek divas straumes. No kreisās puses nāk Ostvalda kanāls, bet no la­­bās - Tīturga. Eižens Ostvalds (1851.-1932.) bija augstākās mež­saimn­ieciskās iz­glī­tības pamatlicējs Latvijā, vēlāk LU profesors un mežzinātņu goda dok­tors. E. Ost­valds laikā no 1883. līdz 1906. gadam bija Rīgas pilsētas mežu pārvald­nie­ka amatā. Viņa vadībā 1898. gadā sāka veidot mežu nosusināšanas sistēmu purvainajos mežos starp Ķekavu, Plakanciemu un Olaini, ierīkot 640 km garu grāvju sistēmu. Šīs ap 40 km2 lielās platības galvenā noteka, Skujenieku-Daugavas kanāls, tiek saukts arī par Ost­­valda kanā­lu. Šī no­teka rakta rokām smilšainās, nenoturīgās gruntīs, tā tika izman­tota arī koku plu­dināšanai. 50. gados, kad veica šo mežu nosusināšanas sistēmu re­konstruk­ci­ju, Ostvalda kanāla le­jasdaļa bija tik labā stāvoklī, ka nebija nepieciešami nekādi atjau­no­šanas darbi. Jau Ost­valda laikā purvi (izņemot kūdras ieguvei pare­dzē­tos) bija praktiski izzuduši un to vietā izveidojušās labas kvalitātes mežaudzes.

 Grantsbedrēs pie Damaltiem, uz Z no Tīturgas ietekas Sausajā Daugavā, 1938. g. at­rasts akmens cirvis.

Blakus dzirnavu vietai bijušā Tīturgas veikala (19. gs. vidus) vieta, pie tā pēc kara uz­ņēma kino­filmu “Mājup ar uzvaru”. Te gan jāpiebilst, ka Baložu pilsētā tikpat kā blakus Rāmavai, kur ir kafejnīca “Tīturga”, ir arī Uzvaras iela, tikai tai pavisam ci­ta no­zī­me, kā kinofilmā – iela veltīta uzvarai pār Mē­dema purvu. Bet kinolaikos ēkai vēl bi­ju­si stik­­­lota veranda, kas tagad skatāma tik filmā. Māju senākā daļa nojaukta 90. gadu bei­gās. Tī­t­ur­gās ceļa tuvumā 1916. gada vasarā bi­jis 3. Sibīrijas strēlnieku pulka pārsiešanas punkts. Šo apkārtni krievu armija jau bija stipri izpostījusi vēl pirms te parādījās frontes līnija. Vārds Aleksandram Čakam:

Bāl debesis kā noziestas ar kaļķi,

Pie Pundiņu – Tīturgu mājām,

Kur vienā jūklī ceļš ar gurdām kājām,

Nīkst gāzti žogi, peļķes, kaili baļķi.

Vēl kāda ēka

Postā, kā bez spēka.

Pa starpām teltis.

Aiz Ānužām atkal abi ceļi saplūst. Sena ēka Ķilp­-pundiņi (19. gs.), no Ķilpēm ve­­cais ceļš atkal atdalās. Ķilpe (tā izcelsme saistāma ar vārdu peldēt) ir ļoti populārs uz­­vārds Katlakalnā (arī Raiņa dzimtas saknēs atrodams šis uzvārds), arī tie ir jau mi­nēto vo­tu pēcteči. Tie parasti liela auguma cilvēki. Raiņa tēvs un viņa senči dzimuši Stelpē, tad tēvs atnācis uz Ķekavas Martaskalna pusmuižu, bijis tur par vagaru. Arī Raiņa māsa Līza kristīta Ķekavas baznīcā. Vēlāk tēvs gan aizgājis uz leišmali, kur pie­­dzimis Rainis.

Pirms pagrieziena uz Ķekavas putnu fabriku (1964.-1968.) pa labi – Vadoņi (1939., karā nodeguši, atjaunoti), kuru pagrabā, dienā, kad Sar­kanā armija veica strau­ju uzbrukumu no Baldones puses, dzimusi kera­miķe Gunta Graudiņa (1944).

Šosejas pretējā pusē apmēram 1 km garumā 1944. gadā gāja bojā visas ēkas. Kād­reizējās Būmaņu mājas (tik garas, ka sauktas par krogu), kuru vietā tagad uzceltas citas – Liepkalni, jāpiemin tā ie­mesla dēļ, ka tās bija pirmā profesionālā latviešu ar­hi­tekta J.F. Baumaņa tēva Jēkaba Da­niela mājas. Pēdējais dzimtas loceklis no še­jienes aizgāja 1820. gadā. Būmaņu uzvārdu Jānis nomainīja pret Baumani pēc pārcel­ša­nās uz Rīgu namdara mā­cek­ļa amatā.

 Daugavas malā – bij. Vim­bu krogs (pārbūvēts). Sa­vulaik arī upe bija svarīgs sa­tiksmes ceļš, cik vien te negāja plostu! Un plos­tus apkal­pojošajiem arī vajadzēja at­el­pas brīdi. Vimbu krogs atrodas uz Rīgas patrimo­niāl­­apgabala (piepilsētas lauku no­vads, kuru, tāpat kā pilsētu, pārvaldīja pašvaldība) robežas, šī robeža gar Flāmšu kro­gu bija vilk­ta uz Misu. Vimbu krogū kā krodzinieka dēls dzi­mis rakst­nieks un li­tera­tūr­kritiķis Pē­teris Aigars (īst. vārdā Herberts Tērmanis, 1904.- 1971, Lon­do­nā). Bla­kus - Zušu krogs, pie ku­ra paveras skats pāri Sausajai Daugavai uz Doles muižas pili (1898.), taga­dē­jo muzeju. Savulaik šeit atrasts akmens cirvis. Gar krogu iznākam pie niecīgām Flāmšu (Flamena) kroga dru­pām vietā, kur abi ceļi tikpat kā blakus, bet sāk attālināties. Te arī autobusu pie­tura Vimbas.

Nedaudz tālāk aiz tās pie 16. kilometra ir bijusī Katlakalna un Doles pagastu ro­beža. Šobrīd gan Doles sala nav Ķekavas, bet gan Salaspils pagasta teritorijā. Ņem­sim vē­rā, ka 1. pa­sau­les kara laikā Doles pagasts zaudēja 80,91 % māju, pati Doles sa­la vēl lielu daļu teri­torijas tagad saglabā zem Rīgas HES ūdenskrātuves līmeņa. Bet par biju­šajā Doles pa­gas­­tā dzimuša­jiem, kam nav zināma konkrēta dzimšanas vieta, ta­gad var cī­nīties Ķekavas un Salaspils pagasti.

Uz D pusi vedošā aleja bija uz Eltes muižu (krievu val. – Фламенгоф), nav pa­licis pat pagrabs pie šosejas, kas bija saglabājies visilgāk. Tajā laukā vienmēr nākot akmeņi laukā. Arī šī muiža gāja bojā 1944. gada septembra kaujās. Pēc teikas (LFK 937, 107) bijušajā muižas alus brūzī logā redzēts vakaros Velns su­kājam matus. Kad tas pastāstīts mājās, ganiem bijis bailes dzīt vakaros govis ga­rām. Brū­zis varēja būt bi­jis pie tagadējām Loreķu mājām.

No šī krustojuma atkal mazs posms senā ceļa, kura malā Jaunais krogs, no ku­ra saglabājies tikai stadulas gals, pārējais nojaukts ap 30 gadus atpakaļ. Krustojumā, kur sa­zarojas Zvejnieku un Lakstīgalu ielas, vecais ceļš gājis pa pēdējo no tām Ķe­ka­vas centra virzienā. Te tagadējā šoseja iet pa vidu kādreizējai Floretes muižas (Фло­ренгоф) teritorijai, otrpus Muižnieki, šopus Āres, kurās dzimusi etnogrāfe vēstures zi­nātņu kandidāte (1959.) Anna Krastiņa (1919.), grāmatas “Zemnieku dzīvojamās mā­jas Vidzemē klaušu saim­nie­cī­bas sairšanas un kapitālisma nostiprināšanās laikā” (1959). Floretes mazmuiža nodota Jurim Simenovam pēc tā apprecēšanās, tad te bija Doles inteliģences pulcēšanās vie­ta. Par viņu sīkāk lasāms turpinājumos V. Straz­di­ņas rakstā laikrakstā „Mūsu Ķekava” 1996. ga­dā. Šeit pavisam īsi - viņš atstājis pa­liekošu devumu, pierakstot daudzus apkārtnes nostāstus un teikas, kas nodoti folk­lo­ristam Fricim Brīvzemniekam. Vairāk gan viņš sais­tāms ar 1884. gadā no­pirk­tajiem Bei­tiņiem.  

Lakstīgalu ielā 3 kas nere­dzēts – uz vārtiņiem uzkarināta plāksne ar uz­rakstu “suns vaļā”, kaut gan tajā brīdī tas at­radās “aizgaldā”. Neapskatīju gan, kas tai plāks­nītei rakstīts otrā pusē.

Esam uz šosejas, kas te jau ir Rīgas iela. Attālāk pie daudzstāvu mājām ka­fej­nīca “Pie Mārtiņa”, ieeja te no šosejai pretējās puses. Tās interjera autors ir Oļ­ģerts Ba­riss. Aiz mājām - Ķekavas (Doles) kapi. Senākie pieminekļi te daļā, kas tu­vāk Gaismas ie­lai. Jāatzīmē krusts Bukseļu ģimenei un no čuguna jūgendstila for­mās lietā sē­tiņa A. Ābranta kapam (1909.). Kapos apglabāti Tri­ju Zvaigžņu ordeņa kava­lieris Pēteris Sēja (1880.-1940, Stokholmā) - skolotājs, kas 1905. gadā bija rīcības ko­mi­te­jas priekšsēdētājs, vēlāk Latvijas sūtnis ārzemēs; māksliniece Gaisma Ģiga (1938.-1999.); mūsu jau minētais Vec-tīturgas prie­dēs nošautais Juris Sime­novs (1852.-1906.), diemžēl precīza ap­bedījuma vieta nav zināma; sko­lotāja, tautasdziesmu teicēja un vā­cē­ja Ģertrūde Elksne (1900.-1993.); Lāčplēša Kara or­deņa kavalieri Ni­kolajs Ābol­tiņš, Mārtiņš Pilvers; sko­lo­tājs, koru un teātra trupu vadī­tājs Jānis Grunde (1868.-1939.). Tēlnieciski ciļņi J. Kras­tiņa, J. Janso­na, Ē. Freiberga apbedījumiem, L. Zaļ­kal­nei pat apaļskulptūra.

Par šiem kapiem stāsta, ka te spokojoties. Kapsardziene Liepa ar draudzeni Lau­vieni esot manījušas sievu ar apklātu galvu, kas otrā dienā izrādījies kupls dadžu krūms (LFK 937, 11). Kāds puisis, kas speciāli ar zirgu jājis uz kapiem skatīties spo­kus, uz kap­sētas vaļņa esot redzējis zārku un uz zārka roku. Puisis ar pātagu iesitis mi­ronim pa roku, tas lecis no zārka laukā un skrējis puisim pakaļ, kas paslēpies kādās mājās. Mironis velti izmeklējies un aizgājis uz kapsētu atpakaļ. Puisis ar trieku vēlāk nomiris (LFK 937, 184). Bet Ziemassvētku naktī šeit visi miroņi ejot uz Daugavu maz­­gāties (LFK 937, 91).

Pārejot Gaismas ielu un, ejot gar transformatoru staciju no labās puses, blakus es­t­rādei esam pie ūdensdzirnavu drupām. Kad celtas, nezinu, bet pārbūvētas vēl 1923. gadā. Vēl 30. gadu beigās tiek uzstādīti papildus elektro­motori, taču dzirnavas uz­spri­dzinātas 1944. gada oktobrī. Nav arī 13 ha lielā dzirnav­eze­ra, ko sauca arī par Bukseļa ezeru (kāda dzirnavnieka vārdā), kurā pēc teikas reiz kara­spēks ietriecis prūšu kara­spē­­ku ar visu man­­­­­tu, zirgiem un lielgaba­liem. Lielga­ba­lus va­rēts vēlāk atrast, kāds pat ievilcis tīklā nau­das šķirstu, bet tīkls pārplī­sis un nauda atkal no­grimusi. Dzirnav­nieks Bukselis esot pinies ar pašu Velnu un nekā­di nevarējis nomirt, vajadzējis ielikt rokā naudas zuteni. Zār­ku ar mokām divi zirgi aiz­vilkuši līdz kapsētai, bet tad gan abi nobeigušies. Bukselis pēc nāves nācis plosīties un pannas laizīt. Cita teika (LFK 937, 1) vēstī, ka naktī divpads­mi­tos balta jauna sieviete iznākusi no ezera, gājusi klāt kā­dam vīram ar vārdiem “Aiztiec mani, aiz­tiec mani un tev būs laime”. Vīrietis gan gā­jis projām un baltā sieviete žvaks­tē­dama ie­kri­tusi ezerā.

Lai gan ve­cas kartes rāda Kauču mājas tagadējā Ķekavas jaunās apbūves da­ļā, nav īstas skaid­rī­bas, kur īsti atra­dusies Kaučas pils ar dziļu grāvi visapkārt, vistica­māk tā bijusi kādrei­zējā dzirnavu ezera D-DR galā. Uzkalns, uz kura tā atradusies, no­rakts, iekārtojot bērnu­dārza rotaļlaukumu. Pēc teikas (LFK 937, 4) ka­ra laikos tuvējā me­žiņā bijusi tāda kauja, ka pa asinīm bijis jābrien līdz ceļiem. 1930. ga­dā tā vieta vēl saukta par Stāv­murgu. Grā­vis ap pili piepildīts ar nokautajiem pils iemīt­nie­kiem un uz­­­­­­va­­rētāji ar cepu­rēm sanesuši tiem virsū zemi, ka no grāvja ne miņas. Dziļākai Ķe­ka­vas iepazīšanai turpat jaunajā apbūves daļā pagastnamā Gaismas ielā 19 atrodošā Ķe­ka­vas muzejā vērts tikties ar 1996. gadā atvērtā muzeja vadītāju Veltu Strazdiņu.

 Dzirnavezera saliņā bija estrāde, tur notika zaļumballes. Tur filmētas dažas epi­zodes režisora V. Lapenieka uzņemtajai filmai “Zvejnieka dēls”. Dzirnavu teri­to­ri­jā  30. gados bija darbnīca, kur atlēja krustus un gatavoja piemiņas zīmes 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru kapiem. Pāri upei aiz sporta laukuma redza­ma no sarka­niem ķieģeļiem celtā sākumskolas ēka, kas savulaik bijis pagastnams (1896, arhit. K. Pēkšēns). Pa labi no tās Ķekavas mūzikas skola (2000, arhit. L. Skuja).

Uzkāpjot kokiem apaugušā uzkalnā, varam nonākt pie padomju karavīru brā­ļu ka­piem, kur apbedīti 382 kritušie, kā daudzviet, šeit atzīmēti par 21 cilvēku mazāk – tie - nezinā­mie. Piemineklim tēlniecisks cilnis. Apbedījumi iekārtoti Ķekavas pir­mās koka baznīcas (1668.) vietā, tā redza­ma Broces zīmējumā. Šī nopostīta Ziemeļu kara sākumā, tad dievkalpojumi notikuši kapsētā un ķestera mājā, uz kuru iesim ta­gad. Ja tik negribam p­ie Mārtiņa, tad izejot no brāļu ka­piem - slīpi pa labi.

            Gaismas ielā 1 atrodas Kraujas, ēka ar spēcīgi izteiktiem stūru rusto­ju­miem, pusnošļauptu jumtu, zem kura galā pusapaļš logs. Celtne daudzkārt pārbūvēta, va­ja­dzības gadījumā atjaunota. Zināms, kā draudzes nams tā iesvētīta 1939. gadā. Tagad tā pieder draudzei, bet, pēc nostāstiem, esot vecāka par baznīcu. Kas te tik nav miti­nā­jies! Te bijusi draudzes skola, kur par skolmeistaru, kā senāk bijis parasts, darbojies ķesteris, tāpēc tā pag. gadsimta sā­kumā saukta par ķestereju. Vienu laiku te dzīvojis arī mācītājs, kaut gan mācītājmuiža bijusi Doles salas augšgalā. Tā tur pat 1856. gadā plūdos aizska­lota, bet nā­košajā gadā atjaunota. Vācu laikā te pārcelts doktorāts, kur strādājis iecienīts dakteris Li­gers, bet karā ēka iekritusi bumba. Pēc kara draudzei ne­bija līdzekļu atjauno­šanai, tad at­deva ceļiniekiem, 1. Ceļu pārvaldei.

Starp Kraujām un šoseju apstrādājot zemi atrasti akmeņi ar kaļķu javas pa­lie­kām, arī monētas, ap 1600. gadu kaltas. Tur bijusi kāda senāka ēka. Bet lejā, pie Ķe­ka­vas upes, visiem pieejams avotiņš, kura apkārtni uz sev piederošās zemes labie­kār­tojusi draudze. Stāsta, ka spējīgs pat dziedināt, tāpēc dažkārt tiek saukts par Svēto avo­tiņu. 29 km garā upe sākas lielajos mežos uz A no Baldones, tek cauri Bal­dones parkam un divreiz šķērso Rī­gas-Bauskas šoseju. Ķekava šeit strauja, te rīkotas pat ai­rēšanas slaloma sacensības. Lie­tu­viešu valod­nieks K. Būga izsaka pieļāvumu, ka upes no­­sau­kums cēlies no lietuviskas cilmes vārda, piem. keke (ķekars, zars). Latviešu va­lodnieks K. Karulis meklē sakarību ar vārdu kek ( līks).

Pāri Ķekavas upei pa labi ēka Rīgas ielā 26, no kādreizēja kroga 1910. gadā par pagasta iedzī­vo­tāju saziedotiem līdzekļiem pārbūvēta kā Doles Saviesīgās bied­rības nams, kas kopā ar Īguma māju un baznīcu vei­do Ķekavas vēsturisko centru. Šī ēka vēlāk vēlreiz pārbū­vē­ta pēc arhitekta K. Zēversa 1925. g. izstrādāta projekta. Aiz tās sabiedriska ēka, celta 1984. g. kā kopsaimniecības “Ķeka­va” valdes ēka pēc arhit. L. Skujas projekta. Arhitek­toniskais risinājums ar pildrežģa būvi atgādinošām fasā­dēm veiksmīgi sasaucas ar pāri ie­lai esošās veikala ēkas īsto pildrežģi. Ēkas būv­ap­joms divstāvīgs ar četriem atsevišķiem blokiem (katram no tiem interjerā sava tona­litāte) un atsevišķām vienstāva da­ļām, kas ap­tver iekšējo pagalmu, ērtu mākslas iz­stā­žu rīkošanai. Tagad te SIA “Ķe­­kavas kodols”, arī sadzīves pakalpojumi.

Tirdzniecības centra “Dālderi” ēka (1992, arhit. Z. Krastiņa) ir liels komp­lekss, vei­­dots veiksmīgi zem viena jumta aptverot atsevišķus būvapjomus. Blakus eso­­­­­šajā Īgu­ma ēkā Rīgas ielā 28 darbojusies 1891. gadā dibinātā aptieka, kurā 40. ga­dos pārvald­nieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa ka­valieris Edvīns Alfrēds Rubenis (1885.­-­1975.). Cita aptiekas pārvaldniece un īpašniece Maša Šura (1903.-1941.), ap­tiekas darbinieks vi­ņas vīrs Izaks un divas meitiņas tika nogalinātas 1941. gada jūlijā. Ta­gad te krodziņš ar nosaukumu A7.

Doles-Ķekavas baznīca celta par Doles muižas īpašnieka Voldemāra Antona fon Levissa of Menāra līdzekļiem 1783. gadā. Tā cieta 1812. gada kara darbības re­zultātā. Ba­ro­­kālais tornis uzcelts tikai Sv. Annas baznīcas pārbūves - 1900. gadā, to sašāva pa­dom­ju tanki 2. pasaules karā, jo tornī atradies vācu novērotājs, uz koka kāp­nēm var atrast viņa ierakstīto “Erich Klein, 28.09.1944” . Vācu novērotāji esot aprakti baznīcas pagalma stū­rī, pie tagad jau nozāģētās kļavas. 1980. gadā uz pagaidu torņa uzlika krustu, bet pilnībā tas atjaunots tikai 1992. gadā. Kara laikā sašauts arī  G. Šven­­na lietuvē Rīgā izgatavotais zvans (1925.), tagad tiek lietots no Asītes Elku ka­piem atvestais zvans (1928.).

 Pēc 1. pa­­saules kara postījumiem (tad arī zem dievnama grīdas raktas pat­vert­nes) baz­nī­cas at­jau­no­šana pabeigta 1920. g. Iekštelpas labajā pusē marmora piemiņas plāksne (1933.) Latvi­jas atbrīvošanas cīņās un 1. pasaules karā kritušajiem. Ilgi drau­dzē kalpojuši Taurīšu dzim­tas mācītāji, pēdējo no tiem – Vilhelm Gothard Ādolf Tau­rit - nošāva 1906. gada novembrī pie rakstāmgalda četri bandīti. Stāsta, ka viņa pē­dē­jie vārdi bijuši – “Paldies Dievam, tie nebija no manas draudzes”. Arī viņam baznīcā melna pie­miņas plāks­­ne. Pie šīs pašas sienas tiek pieminēta draudzes priekšniece baz­nīcai tik grū­tajos at­tīstītā sociālisma gados Hilda Krūmiņa.

Tagadējais altāris uzstādīts pēc 1. pasaules kara. Altāra gleznas “Kristus svētī bēr­nus” (1929, A. Annuss) fonā redzama Daugava. Diemžēl vienā no diviem izdota­jiem sak­rālās mākslas atklātņu komplektiem attēls samainīts ar Jelgavas rajona Dalbes baznīcas altārgleznu, kuras autors arī ir A. Annuss un vēl nosaukums tas pats. Mazā iz­mēra komp­lekts, ko izdevis Kristīgās mākslas centrs, ir ar pareizo attēlu.

Interesanti, ka 1739. gada vizitācijas protokolā teikts, ka “baznīca skatās, lai kā­­zas, bērnu kristības un bēres notiktu kristīgi un kārtīgi”. Pēc nostāsta (LFK 937, 36), ve­cos laikos, kad braukuši uz baznīcu laulāties, tad līgava apbraukusi ap kādu kal­niņu trīs­reiz riņķī, tas saukts pa Brūtes kalniņu. Vietējie tādu vairs neatceras, V. Vil­­leruša kādā senā kartē to atradusi dzirnavu tuvumā, tagad tas norakts. Teika (LFK 937, 26) vēstī, ka kāds fēlmenders Ziemassvētku sestdienas vakarā bijis baz­nī­cā, kas bijusi pilna ar gariem. R. Gabris stāstīja (LFK 2049, 171) par Annu Korts, kas ap 1910. gadu baznīcā nozagusi bībeli, lai izlasītu norādītās vie­tas, jo sapnī eņ­ģelis esot teicis, ka viņas slimo brāli tā va­­rot vai nu izārstēt, vai arī viņš nomiršot. Ne tikai zagt nav bijis viegli (bībelei divi pudi svara, koka un ādas vākos), arī izlasīšanai Rīgā meklēts zviedru valodas pratējs, kuru bijis maz un pēc tā tad policija zag­li atradusi. Tie­sa esot piespriedusi baznīcas sodu – vienu ga­du katru svētdienu jāiet baz­nī­cā. Pēc soda izciešanas pati esot palikusi par pus­mā­cī­tā­ju.

Dodoties tālāk, apskatiet baznīcas iežogojuma stabus – taču ar mīlestību taisīti. Pa ceļu, kas nogriežas gar baznīcu uz Daugavas pusi, var nokļūt pie kopsaimniecības kādreiz celtās katlumājas, kur bijusi Ķekavas muiža, kuru nodedzinājuši Napoleona ka­­­rapulki. Tagadējai baznīcai sienās vēl tagad redzama iemūrēta franču raidītā lode, kuras, kā stāsta vietējie, gan esot izzvejota no Daugavas.

Pa Rīgas ielu gabalu tālāk, aiz Miesta Pinču mājām, kuras te pieminu tik jaukā nosau­kuma dēļ (kaut Pinču mājas redzamas arī 17. gs. atlasā), nogriežas Pļavu iela, tā ir vecais Jaunjelgavas ceļš. Te, pie Ķekavas, kopā saplūda vairāki ceļi. Laik­raksts “Balss” 1882. gadā raksta: “Uz šā lielceļa satek kopā trīs stipri Kurzemes un Leišu lielceļi, - no Ilūkstes, Šēnbergas-Biržiem un Bauskas. Un no šiem brangiem apga­ba­liem līdz 18 jūdžu attālumā visi lauku ražojumi saplūst Rīgā pa to vienīgo lielceļu no Ķekavas uz Rīgu. Kurzemē, kā arī Leišos tie trīs minētie lielceļi ir brangi kopti, tā kā tie ir pat slik­tākajā gadalaikā ne visai grūti pabraucami, tik līdz uz Rīgu braukdami, tie­kam ap Ķekavu Vidzemes daļā, tad atronamies kā citā valstī. Kalniņos dziļa smilte, lejiņās dubļāji un pat muklāji…”. Bet mums tas jau aiz muguras.

Piebildīšu, ka pa šo Jaunjelgavas ceļu braukdams, K. Ulmanis savulaik pie­tu­rējis pie Leišjā­ņiem un dāvājis zviedru krāsu ēkas krāsošanai. Pa Pļavu ielu tālāk pie Ramiņiem pēc arhitekta A. Birzenieka meta celtais piemineklis (1930.) kri­tušo lat­vie­šu strēlnieku piemiņai. Blakus piemiņas ak­mens 69 krie­vu tautības kritušo pie­miņai. Šajā Ķekavas pusē mežos piemiņas vietu daudz. 1916. gada kaujās krievi zau­dēja ap 15 000 kritušo, vācieši – 2 500. Par te noti­kušo vēsta A. Čaks “Mūžības skar­tajos”. Arī Andrejs Pumpurs dzejolī “Galva ar trim šķē­piem” par vēl senākiem lai­kiem teic:

Tur kalniņā pie Ķekavas

Stāv lielas, vecas priedes;

Zem priedēm vecas kapenes

Un kara laika sliedes.

Uz Kalnakroga gala sienas uzraksts “1927, A. Linda”. Tas taču laikam sakrīt ar Ķekavas ūdensdzirnavu īpašnieces Alises Lindes uzvārdu! Bet šis gadaskaitlis ne­at­bilst ēkas celšanas gadam. 17. gs. kartē te Bikšas (Bikšu krogs). Vai tāpēc, ka te kā bik­­sēm divi stari, arī te no Bauskas ceļa atzarojums uz Biržiem? Tomēr no 2001. ga­da februāra ēkas funkcija gan atbilst nosauku­mam. Pēc arhitektes A. Ziemeļnieces pro­jekta radīts arī savdabīgs interjers. Krogs daudz pie­dzī­vojis savos pastāvēšanas ga­dos, arī dažādus nosaukumus, vienulaik pat saucies Bik­šu krogs. Te 1878. gada 22. jū­nijā rīkota pirmā teātra izrāde, ar “Pūcespieģeli” viesoju­šies kaimiņu draudzes locekļi. Te 1906. gada janvārī apmetusies soda ekspe­dī­ci­ja. Vācu laikā krogus stadulā (kur ta­gad ēdamzāle) nošauta jau minētā ebreju Šuru ģi­mene.

Teika (LFK 937, 17) vēstī - pie kā noved sēdēšana krogā. Kāds vīrs, kas ne­esot bijis dzērājs, ilgi pa darīšanām nodzīvojis krogā, ap pusnakti gājis mājās. Skatās, Odu kalnā deg uguns. Kad piegājis apskatīties, redz, ka pie ugunskura zārks. Bet tik­ko vīrs piedūries zārkam, tas sadrupis un no ugunskura un zārka palikušas tikai pelnu čupiņas.

Odu kalnu pazīsiet pēc L. Skujas projektētā ūdenstorņa. Franču karā šis kalns bijis ar prūšu vīriem kā apsēts, itkā odiem noklāts, no tā arī dabūjis savu nosaukumu. Edgars Šēnbergs savā grāmatā „Sensōrum” (5. laidiens, 1995.) gan uzskata, ka Uodu kalna nosaukums saistāms ar skandināvu un seno sakšu reliģiju – Odina kultu, kurš esot saukts arī Ods. Pēc tei­kas (LFK 937, 16) tolaik, kad vēl karojuši ar vālēm un run­gām, kalna neesot bijis. Karo­jot ar leišiem izdomāts, ka vajadzētu uzmest kalnu un no turienes leišus nomētāt ar akme­ņiem. Nesuši ar cepurēm, apakšā palicis purvs un odu radies arvien vairāk… Kalnā dažu nakti kaltējoties nauda, esot balts (citkārt melns) zārciņš… Kad neesot bijis sērkociņu, uz pīpja uzlikta oglīte, un vēlāk tur atradies zelta gabals… Teiku pietiek. Vēsture stāsta, ka franči te sakauti, krievu karaspēka komandierim Frīdriham Levisam of Menāram par go­du te uzcelts piemineklis (1912, Frīdrihtornis) ar četrām uzrakstu plāksnēm, ko sagrāva 1. pasaules kara laikā. Torņa atliekas esot iemūrētas apkārtējo māju sienās un pamatos, bet zārks rādoties tieši pie­minekļa vietā.

Par varonību pie Odu kalna Lāčplēša Kara ordeni saņēmis Ernests Lielmanis.

Ķekavas pagasts te vēl nebeidzas, bet savu ceļojumu gan beigsim te. Veco Baus­­kas ceļu varētu pasekot arī tālāk, pašreizējā trase 53 km garumā izbūvēta no 1928. līdz 1935. gadam no Rīgas robežas līdz agrāk pastāvējušajam ceļam pie Codes. Iztaisno­jot ga­balus starp Rāmavu un Ķekavu, kā arī starp Misas tiltu un Iecavu, ceļa garums sa­ma­zinā­jās par 5 km. No 10 m platā ceļa tā segums bija 5 m plats. Tika izbū­vēti 75 tilti un caurte­kas. Darbu kopējā izmaksa toreiz bija 5 miljoni latu.

Copyright 2006; Created by MB Studija