Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Atkl.5,11-14 Misericordia Katlakalnā. 18.04.4.04.2010.(Māc.M.Ziemelis)

Atkl.5,11-14 Misericordia Katlakalnā. 18.04.4.04.2010.(Māc.M.Ziemelis)

Atkl.5,11-14. „Tad es redzēju un dzirdēju kā daudzu eņģeļu balsi visapkārt goda krēslam, dzīvām būtnēm un vecajiem, viņu skaits bija miriādu miriādes un tūkstošu tūkstoši, kas sauca skaņā balsī: "Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!" Un es dzirdēju visu radību debesīs, virs zemes, apakš zemes, jūrā un visus, kas tur ir, sakām: "Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos." Un četras dzīvās būtnes sacīja: āmen! Vecaji metās zemē un pielūdza.”

Jaunībā cilvēka uzskatos vairāk dominē ideālisms. Viņš tic gaišiem, lieliem mērķiem un ir gatavs panest daudz grūtību idejas vārdā. 
Ar gadiem cilvēks kļūst reālistiskāks. Piemēram, mīlētājiem pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka nevar pārtikt no svaiga gaisa un mīlestības. Ģimenei ir vajadzīga dzīves vieta, vajadzīgi ienākumi un mantība. Vēl aktuālāks tas kļūst, kad ģimenē piedzimst bērni. Ir jādara ne vien tāds darbs, kas ir sirdij tuvs, bet ir jāmeklē arī iespēja vairāk nopelnīt. Pats labākais, ja šie abi sakrīt – gan darbs patīk, gan var ar to ģimeni uzturēt. Bet ne vienmēr tā ir. 
Veselības pasliktināšanās, nepatikšanas, krīzes un daudz kas cits ienes korekcijas dzīves uztverē – it kā pievelkot mūs tuvāk zemei un spiežot vairāk pievērsties reālajām vajadzībām un varbūt pat atteikties no kādiem jaunības sapņiem.
Piemēram, daudzi cilvēki aizbrauc no Latvijas labākos darba meklējumos ne jau tādēļ, ka viņiem tas sagādātu prieku, atstāt ģimeni, bet apstākļi un situācija to piespiež. 

Lai gan tanī pat laikā daudziem tas ir arī kā izaicinājums. Ja viņi ir jauni, neprecējušies, spēka un cerību pilni – kādēļ, lai nedotos pasaulē laimi meklēt? Jaunībā galva ir pilna ar domām, idejām, plāniem un arī sirds ir pilna ar prieku, apbrīnu un drosmi. 
Un patiesi notiek arī tā, ka jaunības drosme, vai pat pārgalvība, spēj paveikt to, kur pārlieku piesardzība nebūtu uzdrošinājusies un tādēļ paliek tukšā. 
Bet daudz ir arī stāstu, kur jaunības dedzībai ir jānolaižas no saviem augstumiem un labi, ja tas notiek mazāk sāpīgi, ar mazāk kļūdām un ar mazākiem zaudējumiem.

Mēs piedzīvojam un pārdzīvojam dažādus posmus savā dzīvē. Gan saistībā ar mīlestību un ģimeni, gan ar profesiju, panākumiem, gan aizraušanos, hobijiem, gan ar veselību un vecumu.

Lai kur mēs būtu un ko mēs piedzīvotu, mēs nedrīkstam aizmirst to, kam piederam, kas ir mūsu garīgās mājas, mūsu dzīves augstākā jēga un piepildījums. Tas ir katra kristieša, un ne tikai kristieša būtībā – katra cilvēka dzīvības ceļš. 
„Viņu skaits bija miriādu miriādes un tūkstošu tūkstoši visapkārt goda krēslam, Un es dzirdēju visu radību debesīs, virs zemes, apakš zemes, jūrā un visus, kas tur ir, sakām:"Tam, kas sēd goda krēslā, un tam Jēram, lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos.

Mums reiz ir jānonāk šajā pravietojumā. Arī mums jābūt vienam no šiem tūkstošu tūkstošiem. Mūsu vieta ir Dieva nebeidzamajā mīlestībā, gaismā, mūžībā un dzīvībā.

Pavasarī daba mostas – zālīte, puķītes un augi tiecas pretim saulei un debesīm. Tā arī cilvēkam ir jāaug. Arī cilvēkam ir jātiecas pretim debesīm - savam augstākam un visaugstākajam piepildījumam.

Protams, ir kādi, kas pārdod savu pirmdzimtību par lēcu virumu. (1.Moz.25:27-34. Ebr.12:16) Tas ir stāsts no Vecās Derības par diviem brāļiem – Ēzavu un Jēkabu. Ēzavs bija pirmdzimtais un pēc jūdu likuma viņam pienācās ne vien mantojums, bet arī īpaša Dieva svētība, ko var nest tikai viens cilvēks. Reiz Ēzavs pārnāca no medībām ārkārtīgi izsalcis un tieši tajā brīdī Jēkabs vārīja putru no lēcām. Ēzavs prasīja, lai dod viņam ēst. Jēkabs viņam jautāja – vai tu atteiksies no savas pirmdzimtības manā labā, ja es tev iedošu ēst? Ēzavs bez lielas prātošanas un šaubīšanās atteicās no pirmdzimtības un saņēma kārotās pusdienas. Un lai kā viņš pēc tam centās – ne ar asarām, ne ar dusmām – viņš vairs nevarēja atgūt zaudēto. Bet to viņš saprata daudz vēlāk.

Nav labi ja kristietis atsakās no savas ticības un aizmirst savu identitāti. 
Kristībās pie katra cilvēka notika lielas lietas. Viņš kļūst par mūžīgās dzīvības mantinieku. Iesvētības ir apzināts solis pretim Dievam, kad cilvēks kļūst par Jēzus mācekli un uzsākt garīgu ceļu. 

Bet ir daudzi, kas aizmirst savus iesvētību solījumus un pamet baznīcu kaut kādu savu iemeslu dēļ. Viņiem nemaz nevajag draudēt ar vajāšanām vai dzīvības briesmām. Viņi atsakās no savas ticības un identitātes tā arī neapjēguši, kas viņiem bija piederējis, no kā viņi brīvprātīgi atteikušies un ko zaudējuši.

Šīsdienas Dieva vārdā izskan atbilde uz jautājumu – kurš ir cienīgs atvērt noslēpumaino nākotnes atklāsmes grāmatu, kas aizzīmogota ar septiņiem zīmogiem. Kurš ir cienīgs? Tas ir pats pirmais jautājums.

Kristieši ir pazemīga tauta. Mēs mācamies no Sv. Rakstiem par savu necienību. 
Mūsu grēki arī atgādina, ka neesam cienīgi saņemt Dieva žēlastību un svētību. Un bieži patiešām mums jāsaka: „Dievs esi man grēciniekam žēlīgs! Dievs piedod man!” 
Piemēram, pie Sv.Vakarēdiena ir aicināti nākt tie, kuri apzinās savu grēcīgumu, necienīgumu, un to, ka viņiem ir vajadzīgs Palīgs, Glābējs un Pestītājs. Jo Kristus miesa un asinis šķīstī no visiem grēkiem un dod spēku iet tālāk dzīves ceļu un palikt ticībā uz mūžīgo dzīvību. 

Tā ir patiesība, bet tā ir tikai viena puse patiesībai. Kristus ir vienīgais, kurš ir cienīgs. Un viņš ir mūs darījis par cienīgiem. Tādēļ Viņš cieta un mira pie krusta Golgatā, lai darītu mūs mūžīgās dzīvības cienīgus. Viņš ir atņēmis grēkus un pretī devis savu taisnību, kā tīras baltas drēbes. Mēs tajās esam ietērpti un tādēļ esam cienīgi, jo Kristus mūs tādus darījis. 
Nebūtu labi, ja mēs gaužamies un jūtamies vainīgi, ka tās jau nav mūsu drānas, ka tā nav mūsu taisnība, ka neesam pietiekami svēti, pareizi, vai labi. Ka tik ar šādu attieksmi mēs nesadusmojam Dievu un neapgrēkojamies pret Svēto Garu. Jo pārlieku liela pazemība patiesībā ir slēpta lepnība.

Ja Kristus ir piedevis grēkus, tērpis savā taisnībā, tad pazemīgi ir pieņemt šo dāvanu un lietot kā savu. Mēs esam pieņemti un cienīgi, jo Jēzus ir cienīgs.

Piemēram, uzlūkosim mūsu baznīcu – šos solus. Pirms 100 un vairāk gadiem šeit nāca cilvēki, sēdēja un lūdza Dievu. Viņiem dzīve bija nedaudz savādāka. Nebija tādu izgudrojumu, tehnikas, mašīnu un medicīnas. Bet viņiem bija arī līdzīgi jautājumi mūsējiem un līdzīgas problēmas. Arī viņi bija jauni, spēka un cerību pilni un arī viņi novecoja, slimoja un piedzīvoja vilšanos. Un viņi visi ir aizgājuši aizmirstībā. Mēs nezinām viņu vārdus, izskatu, kas viņiem patika, ko viņi domāja. Viņi ir zuduši it kā nekad nebūtu bijuši.

Un līdzīgi notiks arī ar mums. Mēs aiziesim, neatstādami aiz sevis nekādas liecības. Varbūt kādos atsevišķos gadījumos bērnu, bērnu bērni kaut ko zinās stāstīt, bet pārsvarā visi būs aizņemti ar saviem aktuālajiem jautājumiem un pagātne paliks kā nodzeltējusi fotogrāfija, kurā attēls nav vairs saskatāms.

Ir šajā pasaulē lietas, kas noveco un pazūd, bet ir arī kas paliek un dzīvo cauri paaudzēm. Tādus pieminekļus mēs varam atrast gan literatūrā, gan mūzikā, gan mākslā. Tāpat arī teoloģijā. Tas ir interesanti. Lai gan teoloģijai jau kā tādai būtu jābūt stāstam par mūžīgo Dievu, tomēr ir daudz tādu grāmatu, kas pat pēc desmitiem gadu noveco un nevienam vairs nav vajadzīgas. Bet ir tāda teoloģija, kas paliek aktuāla cauri gadu desmitiem un simtiem. Piemēram, Georga Manceļa (no 17.gds.), vai Mārtiņa Lutera sprediķi (16.gds.), Ernesta Glika (16.gds.) tulkotā Bībele. Ja atmet vecmodīgo valodu un ērmīgus izteicienus, mēs varam sajust, ka viņi runā mūsu valodā. Viņos ir kaut kas no tā, kas paliek neskatoties ne uz kādām pārmaiņām.

Tāpat mums ir dārgas, vērtīgas un interesantas jebkuras liecības par pirmajiem kristiešiem, par viņu mākslu, dzīves veidu un uzskatiem. Mēs viņus pašus nezinām, bet mēs viņus mīlam, jo viņi ir Kristu mīlējuši. 
Un tāpat mēs, nepazīdami, mīlam patiesībā arī tos, kas ir sēdējuši šajā dievnamā. Viņi ir kopuši, uzturējuši un dzīvojuši kristīgo vēsti tā kā mācējuši un spējuši un tādēļ viņi mums ir īpaši un dārgi. Un nav jau runa tieši par šo baznīcu. Tas bija tikai ilustratīvs piemērs. Ir runa par visu kristīgo Baznīcu, par visu kristīgo draudzi, kas pastāv cauri gadu tūkstošiem un pastāvēs tik ilgi, kamēr Dievs to gribēs.

Pats svarīgākais, ka arī Tu esi bijis pie Jēzus un esi bijis Viņa māceklis. Tas ir neizdeldējams notikums, ko nāve un iznīcība nespēj pārklāt un iznīcināt. 
Tādēļ, ka kapi tiks atdarīti, mirušie celies augšām un kas būs ticējuši – tie dzīvos. 

Šīsdienas Dieva vārds runāja par kādu ļoti svarīgu grāmatu, kuras atvēršanai meklēja cienīgo. Jānis, kurš redzēja šo vīziju bija ļoti satraukts, jo uz mirkli likās, ka neatradīsies neviens cienīgais un grāmata paliks neatvērta. Viņš pat raudāja un kāds no vecajiem viņu mierināja. Ne visu var pastāstīt uzrakstītais teksts. Jāņa īpašais satraukums norāda uz to, ka šī grāmata bija ārkārtīgi svarīga. Tā būtu bijusi nelaime, ja neviens nebūtu varējis to atvērt. Šajā grāmatā bija teikts, kam jānotiek nākotnē. Šī grāmata pati bija nākotne. Šī grāmata bija saistīta ar realitāti. Ja grāmata nebūtu atvērta, tad šie notikumi nebūtu notikuši, un būtu bijis kaut kas cits. Bet tad, kad šo grāmatu atvēra, tad arī notika un īstenojās tas, kas tajā teikts.
Tā ir glezna, ikona – Dievs ar grāmatu labajā rokā un Jēzus, kurš to saņem un atver. 
Dieva labā roka nozīmē spēku, taisnību, atriebību un uzvaru. 
Un Kristus nozīmē žēlastību un dzīvību. 

Šī grāmata ir atbilde par mūsu nākotni.
Ikviens ir vairāk vai mazāk norūpējies par nākotni. 
Kas ar mums notiks, kas sagaida, vai būsim laimīgi, vai paliksim pie ticības? 

Ps.139:16. Dievs, Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas jau notiekas, kad to nebija vēl nevienas.
Mt.10:29-31. Dievs rūpējās par visu radību – pat par katru putniņu. „Vai Divus zvirbuļus nepārdod par vienu artavu – un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu. Jūsu galvas mati ir skaitīti.” 

Mēs zināmā mērā jau pazīstam gan pagātni, gan nākotni. 
Varbūt esam piedzīvojuši kādu sarežģītu, smagu situāciju, par ko domājot un paredzot nezinām ,kā tiksim ar to galā, kā zināsim kā rīkoties, kā viss notiks. Un pēc ilgāka laika, mēs uz to varam palūkoties jau kā uz notikušu un atrisinātu problēmu.

Šādi piemēri var būt gan mazās, gan lielās lietās.
Piemēram, ir bijis satraukums pirms operācijas – kā būs, vai izdosies, vai nenotiks kas ļauns. Vēlāk, pēc gada varam atcerēties – redzi kā esam bijuši satraukušies un norūpējušies, un lūk - viss labi atrisinājās. Paldies Dievam!
Piemēram, var būt satraukums par ģimeni, vai atradīsim ar ko apprecēties, vai būs bērni. Kā gan tas varēs notikt, ka mēs satiksim cilvēku, kuru vēl nepazīstam, iemīlēsim un dibināsim ģimeni. Šādas pārdomas var būt pilnas ar jautājumiem un neiespējamības sajūtu. Bet pēc vairākiem gadiem, kad jau audzinām bērnus, tad varam uz šo laiku atskatīties kā uz atmiņām.

Tāpat, līdzīgi, esot Dieva mūžības troņa priekšā varēsim atcerēties šo dzīvi un satraukumu kā atmiņas, par pagājušu un atrisinātu lietu. Tad būs skaidrs, ka tas bija dabiski un pašsaprotami, ka mums bija jānonāk pie Kristus. 
Ja akmeni pamet gaisā, tas nokrīt zemē. Ja gājējs iet, tad viņš aiziet. Ja upe plūst, tad tās ūdens nonāk jūrā.
„Kas meklē, tas atrod, kas lūdz tas saņem un kas klauvē, tam tiek atvērts.”

Bet šī, Jāņa atklāsmes grāmata ir rakstīta, lai mēs tagad būtu stiprināti ticībā un būtu paļāvībā uz Dievu.

Dieva labā roka tur mūsu nākotni.
„Neviens neko nevar izraut no Dieva rokas. Ne nāve, ne velns, ne valdības, ne varas.” (Jņ.10:29. Rom.8:39) 
Lai kur mēs būtu un ko mēs piedzīvotu (priekus, vai bēdas, uzvaras vai pārbaudījumus), nekas nepārspēs Dieva uzticību un mīlestību.

Ja vien mēs paši brīvprātīgi neatteiksimies no tā, kas mums sagatavots un novēlēts ...

Āmen. 

 Iesūtīts: 2010.04.19 12:17
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija