Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Apd.2:1-21. Vasarsvētki. Katlakalnā 23.05.2010.(Māc.M.Ziemelis)

Apd.2:1-21. Vasarsvētki. Katlakalnā 23.05.2010.(Māc.M.Ziemelis)
Ech.36:23-27. Jņ.14:8-17.25-27.

Apd.2:1-21 „1 Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam." Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?" Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni." Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus; šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus. Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos. Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku. Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena. Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.”

Jeruzālemē uz Vasarsvētkiem bija sapulcējušies daudz ļaužu. Tie bija gan jūdi, gan cittautieši, prosēliti - bijušie pagāni, kuri pieņēmuši jūdaismu. Viņi katrs runāja savā valodā, atkarībā no tā, no kuras zemes bija nākuši. Tad pēkšņi bija dzirdams liels troksnis (rūkoņa), kas piesaistīja visu uzmanību. Viņi devās skatīties, kas tur noticis. Tad tie redzēja Jēzus mācekļus un virs viņu galvām degam kā uguns mēles. Un galvenais, šie dažādo valodu cilvēki saprata visu, ko Jēzus mācekļi sludināja. Katrs no viņiem dzirdēja savu dzimto valodu. Tas bija brīnums un pārsteigums. Kā tas ir iespējams, ka šie cilvēki, nemācoties, var runāt svešās valodās. Tas bija pārsteidzoši!

Tā notika Vasarsvētki toreiz, pirms 2000 gadiem. Noteikti tas bija iespaidīgi un saviļņojoši. Bet šodienas cilvēki raugās paši uz savu laiku un savu dzīvi. Kāds mums šodien no tā ir ieguvums. Šodien, lai runātu svešvalodā, mums tā tomēr ir jāmācās un jānopūlas, lai to apgūtu. Arī uguns mēles nav virs galvām redzamas. Lielu troksni varētu sarīkot, bet, nez, vai tam būtu kāda nozīme. 

Šodienas skeptiskais cilvēks pat jautā – vai vispār šīs notikums būtu jāsaprot burtiski. Kā tad mēs šodien varam sastapt Svēto Garu – Viņa spēku, viņa izpausmi?  

Ir iespējami vairāki iemesli, kādēļ cilvēks kaut ko neredz.
Protams, viens iemesls ir, ka nekā nav ko redzēt, ja viss ir izdomājums, leģendas un mitoloģija. 
Bet var būt arī tā, ka vaina nav īstenībā, bet gan skatītājā. Nevar ieraudzīt tādēļ, ka kaut kas stāv priekšā, traucē vai kropļo.

Nav nejaušība, ka Vasarsvētki nebija agrāk, bet tikai pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās. Tas ir – pēc tam, kad Jēzus, ar savu nāvi pie krusta bija pienesis pilnīgo grēku izpirkšanas upuri par pasaules grēkiem.
Bez sirds šķīstības nevar redzēt Svēto Garu (Mt.5:8) un neviens cilvēks pats par sevi nav pilnībā taisns un svēts. Tikai tad, kad Kristus asinis mazgā un šķīstī no visiem grēkiem, tad mēs varam būt gatavi un redzēt Dieva darbus. (Atk.7:14) 

Grēki neļauj ieraudzīt Dieva valstību, žēlastību, svētību un gaismu. Grēcīgs skats redz tikai grēkus. Šīsdienas Dieva Vārdā ir rakstīts, ka daļa cilvēku, kuri bija liecinieki šai svētajai un pārdabiskajai Dieva Gara izpausmei, jokojās un sacīja, ka apustuļi būtu piedzērušies, ka tie būtu salda vīna pilni. Tas šiem ļautiņiem bija vissaprotamākais, jo viņi to zināja no savas pieredzes. Tiem pašiem acīmredzot bija gadījies tā piedzerties, ka nevarējuši vairs sakarīgi parunāt un bijis muļķīgi jāuzvedas. Un arī šajā, Vasarsvētku notikumā, viņi neredzēja neko citu, kā savu atspulgu.

Kad savas zemes dzīves laikā Jēzus brīnumaini dziedināja un atbrīvoja cilvēkus no velniem, tad kādi aculiecinieki sacīja, ka Jēzus izdzenot ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību. Tā sakot, lietojot vēl lielāku ļaunumu, kura priekšā mazākais ļaunums atkāpjas.

Tad Jēzus sacīja kādus nopietnus un pat biedējošus vārdus. Un patiesībā nav briesmīgāku vārdu kā šie: „Cilvēkam visi grēki var tikt piedoti, pat tie, ko viņš grēko pret Dievu un Jēzu Kristu, bet grēks, kas izdarīts pret Svēto Garu netiks piedots ne šajā, nedz nākamajā pasaulē.” (Mt.12:31-32)

Ja to, kurš vienīgais var palīdzēt un glābt, tu uzskati par ienaidnieku un Viņu izsmej, tad nebūs neviena, kurš nāks palīgā un tu paliksi savā nelaimē. Jo tikai Svētais Gars var vest cilvēku pie Dieva. Tādēļ pirmais iemesls, kādēļ mēs Dieva darbību savā dzīvē nesamanām, jo neesam atgriezušies no grēkiem, neesam paklausījuši Dieva Vārdam.

Otrs iemesls, ir negribēšana klausīties. Dažreiz mēs dzirdam tikai to, ko paši vēlamies. Kāds cilvēks sacīs: „Esmu tik daudz un dedzīgi Dievu lūdzis, bet Viņš neatbild.” Taču patiesībā Dievs atbild. Piemēram, Viņš saka: „Nē, draugs, tā nenotiks!”  Bet cilvēks turpina sūkstīties, ka Dievs neatbild.

Sirdsapziņa runā klusi. Daudzreiz mums ir jānorimst savās domās, lai mēs paši sevi saprastu. Bet citreiz ir tā, ka sirdsapziņa runā pavisam skaļi, bet vēl skaļāk mēs to ignorējam. 
Dievs runā uz katru cilvēku. Pilnīgi noteikti – Dievs ir uzrunājis katru cilvēku. Tikai, vai esam klausījušies?  

Pēc Baznīcas mācības, Svēto Garu cilvēks saņem Kristībās un tas ir kā zīmogs un drošība, ka arī mums ir dots Svētais Gars. (Ef.1:13) Protams, Svētais Gars var aizkustināt un uzrunāt cilvēku dažādā veidā, bet Sv. Kristības sakraments dod drošību, ka mēs esam saņēmuši Svēto Garu. Mēs taču esam kristīti Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Protams, šo Sv.Gara dāvanu var arī pazaudēt, tādēļ ir svarīgi kopt savu ticību.

Svēto garu mēs varam pazīt pēc izpausmes. Gars dod ticību. Ja varam ticēt Kristum kā savam Pestītājam, tad tur jau ir pastrādājis Sv.Gars. Kad Pēteris sacīja Jēzum: „Tu esi dzīvā Dieva dēls”, tad Jēzus atbildēja: „Miesa un asins tev to neatklāja, bet Tēvs debesīs.” (Mt.16:16)

Viena no īpašām Sv.Gara izpausmē ir miers. To cilvēks var piedzīvot, kad ir izlīdzis ar Dievu. Piemēram, pēc Sv.Kristībām un pēc grēksūdzes. Tas ir tāds miers, par kuru Pāvils raksta: Augstāks nekā cilvēka prāts un saprašana (Fil.4:7). Un Jēzus saka: „Savu mieru es jums dodu. Ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirdis, lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jņ.14:27)

Kad Svētais Gars sāk cilvēkā darboties, tad sākās svētīgas un labas izmaiņas.

Ir interesanti, ka šajā Svēto Rakstu vietā ir lietoti tādi Svēto Garu aprakstoši simboli, kā stihijas. Šajā nodaļā mēs varam lasīt par uguni un vēju. Tālāk šajā nodaļā ir runa par kristīšanos Jēzus vārdā – tas ir ūdens.

Uguns, vējš un ūdens var būt gan iznīcinoši, gan dzīvībai nepieciešami un veicinoši. Pāvils savā vēstulē raksta, ka uguns pārbaudīs cilvēka dzīvē krāto un celto. Ja kas pastāvēs, tad viņš dabūs algu, bet ja nē, tad viņš pats tiks izglābts, bet kā caur uguni (1.Kor.3:15). Uguns sadedzina visu neīsto.

Plūdi aizskalo un noslīcina ļauno, un ļauj izglābties tikai tam, kurš patiesi tic. Šeit mēs varam atcerēties stāstu par lielajiem grēku plūdiem un Noasu, kurš tika glābts tādēļ, ka ticēja Dievam un cēla kuģi (1.Moz.7.nod.).

Vējš aizpūš pelavas, bet graudi paliek. Par Jēzu ir rakstīts, ka viņš ir tas, kuram vēdeklis rokā un kurš tīrīs klonu. (Mt.3:12)

Dieva Gars nāk ar celsmi un dziedināšanu pie cilvēka dvēseles. Uguni mēs varam sajust pie grēku nožēlas. Tad, kad kauns deg un to var apdzēst tikai Dieva piedošana. 
Uguns dod siltumu. Daba, sajūtot siltumu, pavasarī tiecas laukā no zemes, lai augtu un dzīvotu. Tāpat Svētais Gars liek cilvēkam piedzīvot Dieva mīlestību, kas liek atvērties dvēselē lieliem, pateicības pilniem spēkiem, kas var izmainīt cilvēka nostāju, vārdus un darbus.

Kā dabai vajag valgmi, lai tā varētu augt, tāpat Kristus dod mūsu dvēselēm nepieciešamo dzīvības ūdeni (Jņ.7:38), kas mūs mazgā no ikdienišķiem grēkiem un padzirdina dvēseli, dod spēku un māca dzīvot tālāk, uzticoties Dieva piedošanai.

Augiem ir vajadzīgs vējš, lai tie nestu augļus. Tāpat arī cilvēkam vajag dzīvē pārmaiņas, jaunas vēsmas, jaunus ceļus, mērķus uz ko iet un ko censties. Arī tur Svētais Gars mūs aicina un vada.  

Lai tad, kad pienāks mūsu zemes dzīves laika noslēgums, pēc auglīgi nodzīvotas dzīves, mēs varētu kā brieduši graudi tikt savākti debesu apcirkņos.

Āmen.

 Iesūtīts: 2010.05.28 10:23
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija