Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Atkl.14:6-7. Mūžības svētdiena. 21.11.2010. Katlakalnā. (Māc.M.Ziemelis)

Atkl.14:6-7. Mūžības svētdiena. 21.11.2010. Katlakalnā. (Māc.M.Ziemelis)
Lasījumi: ps.85:2-8 / Jņ.11:32-44

Atkl.14:6-7 „Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām; viņš sauca stiprā balsī: "Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”

Kādēļ cilvēki nāk Mirušo piemiņas dienā uz baznīcu? Katru svētdienu ir jānāk uz baznīcu un tur lielāks paskaidrojums nav vajadzīgs. Un tomēr šajā svētdienā ir arī kas īpašs.
Mēs domājam par nāvi un par to, kas tai seko. 
Vai mēs jutīsim pēc nāves, redzēsim, dzirdēsim?
Vai tiešām būs jauna debess un jauna zeme un vai mēs redzēsim Dievu un vai redzēsim savus mīļos aizgājējus? Vai mēs drīkstēsim ieiet mūžīgajā dzīvībā?

Tie ir tie jautājumi, ko pārdomājam Mirušo piemiņas dienā.

Mēs katrs nesam sevī sēras. Varbūt kādam tās ir vieglas, jo nav vēl bijis jāatvadās no tuva cilvēka. Citi ir piedzīvojuši ļoti sāpīgu šķiršanos.
Vieni ir pavisam nesen pavadījuši tuvinieku uz kapa vietiņu, citiem atvadas bijušas jau labu laiku atpakaļ.
Bet tā ir tēma, kas visus mūs, cilvēkus vieno – mēs esam sērotāji.

Vai kapi – tas ir viss, kas mums paliek pēc tam, kad tuvie ir aizgājuši mūžībā?

Cilvēka nepakļāvīgais gars atsakās to pieņemt un samierināties ar to. Pat, ja viņš Dievam netic, vienalga grib spītēt nāvei.
Gribas iebilst, ka tā nenotiks – ka visu nepārklās aizmirstības smiltīs un kapu mētras.
Mūsu tuvie mīļie, aizgājēji dzīvos. Jā, jā – tie dzīvos.

Viņi būs dzīvi mūs atmiņās, ko mēs rūpīgi kopsim.

Viņi paliks dzīvi arī tajā, ko viņi mūsos labu ir ieguldījuši. Mēs visi mācāmies viens no otra. Piemēram, ļoti iespaido vecāki, vecvecāki, brāļi māsas, arī dzīvesdraugs, arī bērni savus vecākus iespaido un maina. Mūsu tuvie dzīvo mūsos ar to, ko viņi mūsos ielikuši kā savu audzināšanu, kā pasaules uzskatus un dzīves ziņu – mīlestību, pienākumu, tikumu. Tas viss, līdzīgi, kā stādīts koks, turpina augt arī tad, kad dēstītāja vairs nav.

Var sacīt arī tā, ka aizgājējs paliks dzīvot savos pēcnācējos – bērnos, bērnu bērnos, bērnu bērnu bērnos. Aizgājējs dzīvo, ja viņš ir sazaļojis kā kupls dzimtas koks.

Un tad vēl ir daudz kas cits, kas mums atgādina par mūsu mīļo aizgājēju. Piemēram, kādas lietas, fotogrāfijas, vēstules, rokraksts un daudz kas cits.

Mēs esam pieticīgi, jo cilvēciski mēs neuzdrošināmies domāt un cerēt vairāk.

Tā ir līdzīga situācija cilvēkam, kurš piedzimis un visu mūžu nodzīvojis pazemē, piemēram, kādā alu kompleksā. Vienīgā gaisma, ko viņš pazīst ir sveces gaisma. Un liela gaisma priekš viņa ir tad, kad iedegtas vienlaicīgi daudz sveces. Un viņš priecājas un pateicas Dievam, ka viņam ir dota šī svecīšu gaisma, jo bez tās būtu ļoti, ļoti grūti. Tas ir tas, ko šis cilvēks ir piedzīvojis, tā ir viņa īstā, reālā gaisma. 
Ja tādu izved laukā no pazemes, tad ir jāsarga viņa acis, lai satiekoties ar dienas gaismu, šis cilvēks nepaliek akls no pārlieku lielā spožuma.

Dieva vārds raksta – tiem, kas dzīvojām nāves ēnas zemē, atmirdzēja liela gaisma (Mt.4:16)
Arī Pēteris savā vēstulē raksta – jūs pareizi darāt, turoties pie rakstiem, kā pie sveces, kas spīd tumšā vietā, kamēr rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs (2.Pēt.1:19).

Sveces gaismiņa nav nekas salīdzinot ar saules gaismu.
Un arī saules gaisma met ēnas. Arī tā ir nepilnīga pret dievišķo gaismu.

Mūsu tuvo un mīļo dzīvošana mūsu piemiņā, fotogrāfijās un viņu labajos darbos ir it kā nekas, salīdzinot augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību, par ko runā Svētie Raksti.

Mūžīgā dzīvība ir neskaitāmas reizes pārāka par mūsu mierinājuma domām un vārdiem.

Mēs, kristieši, paturam vienmēr dzīvu piemiņu par Jēzus mācību, morāli, kalpošanu un labo priekšzīmi. Mēs mācāmies un cenšamies pēc šī Dieva vārda dzīvot savā ikdienā. Tomēr tas, ka Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvs mūžu mūžos, tas nenozīmē, ka mēs saglabājam dzīvu Viņa mācību, bet tas nozīmē, ka Jēzus patiešām ir augšāmcēlies, ka kaps palika tukšs.
Jēzus ir pie Dieva Tēva labās rokas. Jēzus dzīvo mūžīgi mūžam.

Un līdzīgi tas ir arī ar mūsu aizgājējiem un arī mums pašiem. 
Ir runa par patiesu, īstu dzīvību. 
Pat vēl vairāk – tā nebūs vienkārši šīs pasaules dzīvība, par ko mēs arī būtu pateicīgi, ja to ļautu atkal paturēt, bet ir runa par jaunu, pilnīgu un mūžīgu dzīvību.

Kurš gan drīkst šādus vārdus sacīt un šādus solījumus otram dot: „Tu varēsi dzīvot ar mani mūžībā” (Jņ.14:2)?!
Tas ir tik pat traks apgalvojums, kā tas, ka Jēzus cilvēku priekšā sevi sauca par Dieva Dēlu un Dievu par savu Tēvu. Farizeji par to bija sašutuši un ne bez pamata, jo būtībā Jēzus ar to nosauca sevi par Dievu. To cilvēks nedrīkst sacīt – tas ir neprāts.

Bet Jēzus ir Dieva Dēls un viņš ir patiess Dievs. 
Tāpat Jēzus apsolījums par mūžību šķiet neprātīgs. To nedrīkst sludināt neviens mirstīgais.

Šīsdienas Dieva vārdā lasījām par eņģeli, kurš sludina mūžīgu Evaņģēliju. 
Baznīca ir celta, lai nestu cauri visiem laikiem un laikmetiem mūžīgā evaņģēlija vārdus.
Mums laiku pa laikam ir jāatgādina lietas, ko mēs labi zinām.
Mums vajag, lai to saka atkal un atkal. Jēzus Kristus Lieldienu rītā augšāmcēlās un arī mēs būsim dzīvi līdz ar Viņu. Mēs ticam uz augšāmcelšanos no mirušajiem, grēku piedošanu, un mūžīgo dzīvību.

Mēs dzīvojam šīs pasaules laikā. Mūsu dzīvē viss plūst no nākotnes, caur tagadni uz pagātni.

Citreiz ir tā, ja ir paredzams kāds ļoti priecīgs notikums. Mēs nevaram sagaidīt, kad beidzot šī priecīgā diena pienāks. Piemēram, bērni ļoti gaida dzimšanas dienas, lai saņemtu kādu sen kārotu dāvanu. Jo vairāk gaida, jo vairāk liekas, ka laiks stiepjas un stiepjas garumā. Un tad, pēc laika – mēs par notikušo domājam kā par jauku dienu, kas pagājusi.

Dievs ir ārpus laika mūžībā. Kad mēs būsim pie Dieva, tad arī mēs varēsim uz savu dzīvi palūkoties no mūžības. Tad atcerēsimies, kā mums gāja un kā satraucāmies, priecājāmies, kā pastāvējām un turējām ticību. Bet tad jau no cita skatu punkta – kā pieaugušie, kas atskatās uz savu bērnības laiku. Kas ir pagājis, tas ir pagājis un tālāk ir skats nākotnē uz jauno debesi un jauno zemi, uz jauno debesu Jeruzalemi.

Tas ir Jāņa Atklāsmes grāmatas gars, kas apskata šodienas lietas no nākotnes perspektīvas, kad ir jau piepildījušies lielie Dieva apsolījumi. Lūk, mēs esam Dieva valstībā – nāves vairs nav, nedz bēdu, nedz sāpju nav.
Vecāki atguvuši zaudētos bērnus, bērni - vecākus, brāļi - māsas, laulātie - dzīves draugus. (Atkl.20:13-14.) Un atguvuši tā, it kā nekas nebūtu zaudēts, it kā būtu no rīta pamodušies un atkal satikušies, jo šī visa ir Dieva radītā pasaule.

Kad aizveram Atklāsmes grāmatu, tad atkal esam šajā laikā un šajā pasaulē. Bet tas nav bijis sapnis, bet īstenība, kas parādīta Atklāsmes grāmatā. Šī atgriešanās nav ar smagumu un skumjām, bet tieši otrādi, mums jātop piepildītiem ar mīlestību un mieru, jo esam redzējuši nākamās lietas. Jānis to mums stāstījis, lai mūs stiprinātu. Lai ļautu it kā atdzerties no dzīvā avota ūdens un saņemt spēku iet tālāk ticības ceļu ikdienas pienākumos un pārbaudījumos.

Varbūt jums arī kādreiz ir bijusi dīvaina sajūta, ka tas, kas notiek pašreiz ir jau kādreiz noticis, vai arī - ka zinājām, ka tas notiks, vai varbūt, ka esam sapnī ko redzējuši un pēc tam, tas ļoti tuvu tam arī notiek dzīvē. Nav pareizi aizrauties ar sajūtām un sapņu skaidrošanu, jo uz to nedrīkst balstīt ticību. Sapņi un sajūtas var pievilt. Bet Dieva vārds nekad nepieviļ. 
Un tai skaitā arī Jāņa atklāsmes grāmata. Bet gribēju pievērst uzmanību savādajai paredzamības sajūtai.

Jēzus daudz mācekļiem par to runāja, viņi cilvēciskajā līdzjūtībā negribēja par to klausīties. Jēzus sacīja: „Par mani piepildās viss, kas par mani rakstīts praviešos un dziesmās. 
Cilvēka dēlam būs tapt ļaužu atmestam, jācieš, jātop nepatiesi apsūdzētam, nogalinātam un trešajā dienā jāceļas augšām.” (Lk.22:37) Jēzus stāstīja to mācekļiem jau labu laiku, pirms tas viss notika. Šeit parādās viņa ticība un kas ir ticība.
Viņš zināja, it kā būtu redzējis, dzirdējis un piedzīvojis, it kā to būtu lasījis kādā atklāsmes grāmatā par sevi, - ka viņam būs ciest, mirt un augšāmcelties un tad visus vilkt pie sevis.

Ticība nav fanātiska pārliecība par kādu ideju, ko sev iegalvojam un pie kuras ar zobiem un nagiem turamies, bet ticība ir īstenības atzīšana un zināšana. Un šī īstenība ir lielāka par mūsu pārliecību un neatkarīga ir no mūsu ticības vai neticības.
Visi cilvēki nomirs – vienalga – tic tam, vai nē. 
Visi cilvēki augšāmcelsies – vienalga – tic tam, vai nē. 
Vieni augšāmcelsies dzīvībai un citi Dieva tiesai.

Vai ir iespējams, ka akmens uzmests gaisā, nenokrīt zemē, un iemests jūrā, nenogrimst dzelmē. Vai arī, ka naktij nesekotu diena un ziemai nesekotu vasara. Tā ir Dieva ieceltā šīs pasaules kārtība – arī augšāmcelšanās cēliens ir Dieva nolikta kārtība, kurā nevar notikt nejaušība, pārskatīšanās, bet viss notiek, tā kā Dievs to ir lēmis.

Kādēļ mēs domājam, ka mēs nedrīkstēsim ieiet mūžīgajā dzīvība? Kādēļ šaubāmies par Dieva apsolījumu uzticamību? Varbūt mums liekas, ka mēs varam tikt aizmirsti, vai arī viss var būt kaut kā sarežģītāk un, galu galā, mēs tomēr nenonākam pie Dieva?

Ir labi un svētīgi, ja apjaušam sevi kā daļu no lielas dzīvības upes, kas arī mūs nes, un pie kuras arī mēs piederam un to veidojam. Arī mēs piederam pie dzīvā organisma, kas ir Baznīca un ko Svētie Raksti sauc par Kristus miesu. Nevar taču būt, ka visa Kristus miesa augšāmceļas, bet kāds, piemēram, pirksts, neceļas augšām. Kristus pilnībā augšāmcēlās un arī mēs esam dzīvi, jo piederam Viņam.

Un piedzīvosim, ka „Notiks, ko Dievs solījis, kopā atkal nāksim, Dievs būs visus pārvērtis – jaunu dzīvi sāksim.”

Āmen  

 Iesūtīts: 2010.11.22 23:59
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija