Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Mt.28:18-20. Trīsvienības sv. Katlakalnā 19.06.A.D.MMXI. (Māc.M.Ziemelis)

Mt.28:18-20. Trīsvienības sv. Katlakalnā 19.06.A.D.MMXI. Katlakalnā. (Māc.M.Ziemelis)


 Lasījumi: Jes.6:1-8 /Rm.11:18-20

Mt.28:18-20 „Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Dievs ir trīsvienīgs – Tēvs, Dēls un Sv.Gars. Dievs Tēvs ir Dievs, Dēls ir Dievs un Svētais Gars ir Dievs. Tomēr tie nav trīs Dievi, bet ir tikai viens Dievs. Tas māca un atgādina, ka Dievs nav vienkārši izprotams ar cilvēka prātu. Izprast Dievu būtu tas pats, kas saliet jūru mazā, ar rotaļu lāpstiņu izraktā bedrītē jūrmalas smiltiņās.
Dievs ir svēts un mīt nepieejamā gaismā (1.Tim.6:16).  V.D. sacīts, ka cilvēks pat nevar palikt dzīvs, ja viņš ar savām miesīgām acīm redzētu Dievu. 1.Moz.32:31. 2.Moz.33:20 Tik augsts, svēts un neaizsniedzams ir Dievs. Un tomēr Dievs ir sastopams un atrodams šajā pasaulē. (Jes.57:15) Mēs varam par Dievu zināt tik daudz, cik viņš pats par sevi atklāj.  Bet svarīgākais ir, ka Dievs patiešām atklāj sevi, Viņš ļauj sevi iepazīt un sev tuvoties.

Kā mēs varam iepazīt Dievu, sastapt Dievu? Un kur tas var notikt?

Šīsdienas Dieva vārds mums stāsta par Jēzus tikšanos ar mācekļiem, kas bija norunāta Galilejā uz kāda kalna.

Kalns parādās kā ļoti zīmīgs simbols, aprakstot cilvēka un Dieva attiecības.
Kalns paceļas pār cilvēces ikdienas līdzenumu un tuvojas debesīm.
Tas ir kā dabisks altāris – paaugstinājums, kas paceļ uz tā nolikto dāvanu tuvāk Dievam.
Kalns nozīmē arī piepūli un atsacīšanos. Jo ir jāatstāj ikdienas pasaule un jāpieliek pūles, lai virzītos uz augšu.

Vecajā Derībā kalni ieņem īpašu vietu.
Mozus kāpa Sinaja kalnā, lai sastaptu Dievu un sabija tur 40 dienu.(2.Moz.19:17-21) Nākamo reizi Mozus kāpa ar jūdu vecajiem kalnā. Ap kalnu izveidoja žogu, jo šajā brīdī kalns bija svēts. (2.Moz.24:15-18)

Psalmi skaisti dzied par kalniem. „Kas uz To Kungu cer, tie nešaubīsies, bet mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns. Kā ap Jeruzalemi ir visapkārt kalni, tā ir Tas Kungs ap Savu tautu no šā laika mūžīgi.” (Ps.125)

„Kad Visuvarenais tur ķēniņus izklīdināja, tad krita sniegs Calmona kalnā. Dieva kalns ir Basana kalns, Basana kalnam daudz virsotņu. Ko raugāties skaudīgi jūs, augstie kalni, uz kalnu, kur Dievam patīk mājot? Tiešām, Tas Kungs tur mājos mūžīgi!” (Ps.68)

Jaunajā Derībā arī svarīgas lietas ir saistītas ar kalniem

Kalna sprediķis, kurā ir viskoncentrētāk J.D. izklāstīta Jēzus mācība (Mt.5.nod.-7.nod.).
Eļļas kalns (Mk.13:3), kur Jēzus bija ar mācekļiem.
Un arī Golgāta ir paaugstinājums, no kura var redzēt svēto pilsētu (Jņ.19:17). Tur Dieva Dēls pienesa kā upuri pats sevi – par savas tautas un pasaules grēkiem.
Evaņģēlijā aprakstīts, ka Jēzus ņēma Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz augsta kalna Dievu lūgt. (Lk.9:28-36) Un viņa seja kļuva balta kā sniegs, un viņam parādījās divi cilvēki spīdošās drēbēs. Tie bija Mozus un Elija un viņi runāja ar Jēzu. Pēteris ņēma drosmi un sacīja: „Jēzu, mums šeit ir labi, taisīsim trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kamēr viņš tā runāja, nāca mākoņi, apklāja kalnu un mācekļi nobijās un nokrita ar savu vaigu pie zemes. Un balss atskanēja – šis ir mans mīļais dēls uz kuru man labs prāts. To klausiet. Kad mācekļi pacēla acis, tad neredzēja nevienu citu, kā tikai Jēzu vien. Jēzus piekodināja, lai mācekļi par šo notikumu nevienam neko nesaka, kamēr Jēzus nebūs augšāmcēlies no nāves.

Savā augšāmcelšanās dienā Jēzus sacīja sievām, kas bija pirmās liecinieces Lieldienu notikumam: „Nebīstieties, eita un sakait to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs” Tad „Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis.” Un tā ir mūsu šīsdienas Rakstu vieta.

Un vispirms šis stāsts māca mums pazemību, paklausību un arī darbu.

Lai kaut kas mūsu dzīvē mainītos, nepietiek, ka sēžam rokas klēpī salikuši un žēlojamies un gaužamies un gaidām uz Dieva žēlastību un brīnumu. Ir galu galā jāceļas un jādara. Cilvēki var būt tik neizmērojami kūtri, ka nevīžo pat rokas salikt lūgšanai, negrib Bībeles lapaspuses atšķirt. Nemaz nerunājot par nākšanu uz baznīcu, dievgaldu, vai pat līdzkalpošanu draudzes garīgajā dzīvē. Vai kādas garīga rakstura grāmatas izlasīšanu.  Viduslaikos Katoļu baznīca lika cilvēkiem pūlēties savas dvēseles pestīšanas labā – lika doties tālos svētceļojumos, un dažādi apgrūtināt sevi.
Reformācija nāca ar atziņu, ka cilvēku svētie un dievbijīgie darbi nevar iemanot pestīšanu un grēku piedošanu, bet to mēs saņemam kā dāvanu – bez sava nopelna.
Taču nav pareizi krist arī otrā galējībā – garīgā kūtrumā.
Jēzus sacīja – lūdziet un jūs saņemsiet, meklējiet un jūs atradīsiet, klauvējiet un jums taps atvērts. (Mt.7:7)
Bet, ja cilvēks pat nelūdz un neklauvē?
Mēs neesam māju cēluši, bet mēs varam klauvēt pie durvīm. Mēs neesam neko paslēpuši, bet varam meklēt.

Jēzus sacīja, lai mācekļi dodas uz Galileju un kāpj kalnā – un viņi paklausīja devās turp un kāpa šajā kalnā.

Viņi būtu varējuši pie sevis spriest – vai tad Dievs nav atrodams visās vietās un vai gan Kristum būtu vajadzīgs, lai viņi dodas uz kādu noteiktu vietu un sevi apgrūtina.
Viņi bija pazemīgi pret Dieva vārdu, viņi paklausīja un pielika pūles, lai tuvotos Dievam.
Un Jēzus viņus tur sagaidīja.
Arī mums Dieva vārds apsola – jūs saņemsiet, atradīsiet un jums taps atvērts.
Divus vārdus sakot, šīsdienas vārds mūs aicina – kāpsim kalnā!

11 mācekļos izpaužas visas Baznīcas klātbūtne.
Mēs visa baznīca meklējam Jēzus klātbūtni. Tas ir draudzes attēls. Mēs, visa draudze kopā kāpjam šajā kalnā un šajā ceļā un kopībā notiek arī kas īpašs. Mēs augam, mēs pārveidojamies, mēs sastopam Kristu.
Jēzus ir sacījis – kur 2 vai 3 ir manā vārdā, tur es pats esmu viņu vidū.

Ja mēs palūkojamies blakus, tad varēsim ievērot, ka kopā ar mums kāpj kalnā arī citi. Ne vienmēr mēs savā starpā labi saprotamies. Ar kādiem draudzējamies, ar citiem naidojamies (kaut to Jēzus nav atļāvis darīt un mācījis, ka jāpiedod un jāmīl) tomēr, neskatoties uz to visu, naidojamies, pret citiem esam vienaldzīgi. Bet viņi tāpat kā mēs ir aicināti.
Lai cik dažādi mēs būtu, mums šajā lietā ir vienota interese. Mūs visus Pestītājs ir aicinājis iet uz Galilejas kalnu.

Dažreiz liekas, ka kāpšana šajā kalnā, sekošana Jēzum ir kā jauka, spirdzinoša pastaiga draugu pulkā, citreiz atkal liekas, ka tā ir smags darbs, varbūt pat kādā brīdī alpīnisms.  Protams, ka nedaudz pārspīlēju, jo Galilejas kalns jau nebija klints, kur jārāpjas. Bet ticībā dažreiz gadās arī tādi pārbaudījumi, kur šķiet, celiņš beidzies un priekšā ir siena.

Dažreiz var likties - kādēļ mums tas vajadzīgs, vai mēs ticam un darām pareizi un vai vispār ticam?
Šaubas nekādā ziņā nav pretrunā ar ticību, pat gluži otrādi – tās dabiskā veidā ir saistītas ar ticību.
Kā sportists sajūt nogurumu, kā students atskārst savu nezināšanu, tā ticīgais piedzīvo šaubas.
Zīmīgi, ka dažiem no mācekļiem šaubas saglabājas vēl tad, kad viņi ar savām acīm redz augšāmcēlušos, savu Pestītāju un kungu Jēzu Kristu.  Un tomēr viņi bija ieradušies un saņēma lielāko pamatojumu savai ticībai, kaut pat nespēja visu notiekošo aptvert un saprast.

Taču pēdējā un svarīgākā lieta, ko māca Dieva vārds ir Evaņģēlijs.
Mēs nevaram ar saviem dabiskajiem spēkiem un gudrību atklāt un izzināt Dievu. Pat ja uzkāptu pēc kārtas visos Palestīnas kalnos. Kristus nedzīvo Galilejā, viņam nav dzīvoklis šajā kalnā Galilejā un mēs nevaram pie Viņa aiziet ciemos, kā pie drauga vai brāļa.

Šajā gadījumā Jēzus bija šajā vietā tādēļ, ka viņš bija apsolījis tur būt.
Viņš bija sarunājis tikšanos un mācekļi atnāca uz norunāto vietu.

Tas liek mums domāt par tām vietām un lietām, kur šodien Kristus ar mums ir norunājis tikšanos. Un vispirms - tas ir Kristības sakraments, ko Jēzus šeit saka – ejiet un kristījiet Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.
Otrkārt - Jēzus sastopams arī Dieva vārdā – jo Jēzus šeit saka – māciet visus ļaudis.

Vardarbīga Dieva iepazīšana un izpētīšana un pakļaušana nav iespējama. Starp citu, Vecajā Derībā minētais Bābeles tornis, jeb zikurāts, ko cilvēki cēla, lai tā galotne sniegtos debesīs un viņi varētu sev iegūt vārdu, bija kā mākslīgs kalns, ko cilvēki cēla, kā sacelšanās zīmi pret Dievu. Bet no tā nekas labs nesanāca. (1.Moz.11:4)

Tuvoties Dievam var tikai ar pazemību un tur, kur Dievs mūs aicina. Bet arī tad – mūs izpratne, apziņa nespētu Dievu pilnībā aptvert un izprast. Kā lai uzlūko Dievu, kas ir lielāks par cilvēku un pasaulei un visumu? Kā lai ierauga bezgalību? Mūsu acīm ir redzamas tikai zilas debesis un nekas vairāk.

Mēs Dievu varam ieraudzīt tad, ja Viņš saraujas mazs, mazītiņš, kā smilšu graudiņš. Un kaut kas tāds arī notika. Betlēmē, Ziemassvētkos mūžīgais un visspēcīgais Dievs piedzima kā cilvēka bērns. Evaņģēlijs saka, ka visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Kristū.
Un mēs skatījām viņa godību, kā vienpiedzimušā Dēla no Tēva (Jņ.1:14).
Mums jānāk pie Kristus.
Tikai pie Kristus mums atklājas Dieva trīsvienība un nevis teorētiskā, zinātniskā, bet praktiskā veidā.
Viņš mums atklāj, ka Dievs ir mīlošs tēvs, žēlsirdīgs un bezgalīgi labs. Kristus ir tas, kurš sūta Svēto Garu, kurš kristī, kurš ieved Dieva valstībā, jo Viņš ir valstības ķēniņš.

Kristum pieder visa vara debesīs un virs zemes un viņš ir pie mums ik dienas līdz pasaules galam.

Gods, lai ir Dievam tēvam, Dēlam un Svētajam Garam!

Āme

 Iesūtīts: 2011.06.21 12:58
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija