Sākums
Draudze, baznīca
Restaurācija
Fotogrāfijas
Kā mūs atrast
Sprediķi
Kristības, laulības
Svētdienas skola
Māsu draudzes
"Katlakalna Zvans"
Ziedojumi
Kontakti
Dažādi


  

Aktuālā aptauja
Kādas aktivitātes draudzē jūs apmeklētu darbadienās?
Dievkalpojumu
Slavēšanas vakaru
Bībeles stundu
Lūgšanu vakaru
Meditāciju vakaru
Tezē vakaru
Koncertu
Cits variants (rakstīt komentārā)
  rezultāti » 



Meklēšana

 
Lk.14:15-24. 1.pēc Trīsvienības sv. Katlakalnā 26.06.A.D.MMXI

Lk.14:15-24. 1.pēc Trīsvienības sv. Katlakalnā 26.06.A.D.MMXI
Lasījumi: Salpam.9,1-6,10:13-18 / 1.Jņ.3:13-18

Lk.14:15-24 „Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: „Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bet Viņš sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu..”


Uzvāri tēju, uzsmērē sviestmaizi un maltīte gatava. Bet tas vēl nav mielasts. Uzaicināsi draugu, tad tas būs mielasts. Jo mielasts nav tikai barības uzņemšana, bet cilvēku attiecības.

Ir sarīkojumi, kur sapulcējas ļoti smalka publika.
Varbūt ir gadījies iet garām kāda bagātnieka mājai un pa sētas spraugām vai pa gabalu pāri sētai redzēt, ka tur notiek viesības. Tur pulcējas smalka un augsta sabiedrība.
Daudzi ļoti, ļoti vēlētos nokļūt šādā augstākās sabiedrības ballītē, kur apgrozās pazīstami cilvēki, jo tad, šķiet, dzīvē pavērtos neticamas iespējas. Bet nav tik vienkārši tur nokļūt.
Smalkajās aprindās par to ir gādāts, lai nelūgti viesi nevarētu iekļūt.

Ap mielastu var virmot kaislības. Mielasts var veicināt brīnišķīgu tuvināšanos starp cilvēkiem, iepazīšanos un draudzības izveidošanos. Tā var būt vieta, kur veidojas kontakti – gan lietišķi, gan privāti. Taču mielasts var būt arī strīdu iemesls. Piemēram, kāds, kurš nav uzlūgts piedalīties, bet kurš domāja, ka viņam vajadzēja tur būt. Varbūt mielasta rīkotāji piemirsa, bet, visdrīzāk, tas bija smalki parādīts noraidījums – ka tu vairs neiederies šajās aprindās.

Mielasti ir dažādi. Kādus mēs paši rīkojam, gan uzņemot viesus, gan ierodoties pie citiem: Dzimšanas dienas, studiju noslēgums, kristības, kāzas, bēres, Jaungada sagaidīšana u.t.t.
Nupat esam aizvadījuši skaistus vasaras saulgriežus, kas latviešu dvēselei ir īpaši tuvi svētki. Un droši, ka šo svētku svinēšana arī neiztika bez mielasta.

Arī šīsdienas Sv.Rakstu vieta stāsta par mielastu pie kāda ievērojama farizeja. n esot šajās viesībās Jēzus stāsta līdzību par kādu citu mielastu uz kuru, galu galā, neviens no lūgtajiem viesiem neieradās. Iesākumā viesi bija piekrituši ierasties, bet kad vajadzēja nākt, tad viņi aizbildinājās un neatnāca. Viens bija tīrumu pircis un gribēja iet tur, cits vēršus iegādājies un vēlējās priecāties par tiem. Trešais bija sievu apņēmis un tādēļ nekādi nevarēja ierasties.

No šī pārspīlējuma līdzībā mēs, tāpat kā Jēzus klausītāji, varam saprast, kašeit nav runa par parastu mielastu. Neiet runa par vēršiem, tīrumu un sievu.

Filozofiskā veidā dzīvi var saprast dažādi. Piemēram, kā cīņu, kur viss labais, ko iegūstam ir izcīnīts ar paša spēku un veiklību. Kā vienkāršu eksistēšanu, bez noteikta mērķa, tverot katru iepriecinājumu, ko var atrast. Bet varētu iztēloties dzīvi arī kā mielastu, kas ir sagatavots un kur esam aicināti piedalīties. Kur viss jau ir nolikts mūsu priekšā. Ja vēlamies dzērienus, tad jāpastiepj roka. Ja vēlamies ēdienu, tepat tas stāv sagatavots un skaisti izdekorēts.

Šī dzīve var būt kā mielasts, kurā Dievs aicina piedalīties, bet uz kuru mēs neierodamies. It kā vēlamies būt Dieva tuvumā un Viņa mielastā, bet ir kaut kas, kā dēļ mēs sakām ... “aizbildini mani – es nebūšu”.

Dievs nenostājas pret laukiem, vēršiem, vai sievu, vēl jo vairāk, ja Viņš pats to visu dāvā.
Laukus mēs varam saprast kā biznesu, darbu, ienākumu avotu. Ar vēršiem varam saprast īpašumus, izaugsmi, attīstību, ka esam jau tik tālu, ka varam iegādāties vēršus. Ar sievu varam saprast ģimeni, privāto dzīvi un vispār mūsu dvēseles dzīvi, priekus un aizraušanās. Tas viss ir vajadzīgs un svētīgs, bet cilvēkā ir kas tāds, kas pat ļoti labu lietu var sabojāt. Un labās dāvanas, ko Dievs dod, kļūst par iemeslu kādēļ, nevar atnākt pie Dieva. Tam tā nevajadzētu notikt. Ar Dieva svētību gan privātā dzīvē, darbā un saimniecībā var nākt svētība, veiksme un izdošanās. Kad Dievs vēlās dot, tad cilvēks saka: “Aizbildini mani, man nav laika.”

Dzīve ir kā mielasts, bet kāda iemesla dēļ cilvēks nevar to tā piedzīvot un izjust. Nevar to ieraudzīt un ieiet šajā mielastā.

Pār vienu valda dzīves lepnība, pār otru acu kārība, pār trešo miesas kārība.
Grēki – domās vārdos un darbos. Tie visvairāk kaitē mums pašiem, jo ar tādu bagāžu mēs nevaram ieiet Dieva valstībā kā mielastā. Kamielis nevar izlīst caur adatas aci (Lk.18:25).

Šī pasaule nav velna valstība (Jņ.12:31. Jņ.14:30), viņš nav šī pasaules kungs (Mt.4:8-9).
Šī pasaule joprojām ir Dieva radīta un uzturēta – svētīta, pušķota, sargāta un atjaunota (Jņ.3:16).
Jēzum pieder visa vara debesīs un virs zemes (Mt.28:18).
Dieva vārds mūs drošina, ka neviens un neko nevar izraut no Dieva rokas (Jņ.10:29). Nekas mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū (Rom.8:39).

Mūs aptver Evaņģēlijs no visām pusēm. Debesis nesākas kilometru vai divus mums virs galvas, bet tās sākas jau šeit – zemes virsū, kur mēs dzīvojam un rosāmies (Apd.17:28).

Dieva radītā pasaule, mums dāvātā dzīvība ir Dieva sagatavotais mielasts. Tas sākas ar piedzimšanu un beidzas ar nomiršanu. Šī pasaule, dzīve var būt kā svētību dodoša upe, kas liek atplaukt kokiem un augiem tās krastos (Ps.1.).
Dievs jau lielu bagātību ir ielicis šajā pasaulē un cilvēkā, un viņš var dāvāt vēl vairāk, ja tik mēs atnāktu uz sagatavoto mielastu.

Ja mēs ienāktu un paliktu viesu namā, ja mēs paliktu Viņa valstībā.

Pestīšanu un grēku piedošanu mēs nevaram iegūt ar saviem darbiem vai gudrību, bet Dievs ir sagatavojis pestīšanu caur savu Dēlu Jēzu Kristu (Ef.1:5-12). Arī pestīšana mums ir sagatavota kā mielasts, kā Jaunās Derības mielasts uz kuru tikai jāierodas un kurš jābauda (Lk.22:20) un mēs esam aicināti (Rom.1:5-6).

Bet vienmēr fonā paliek šis jautājums – kādēļ mēs neierodamies? Kā tas varēja gadīties, ka Dieva izredzētā un audzinātā tauta atmeta Dievu? Kādēļ jūdu garīgie līderi – Augstais priesteris, farizeji un rakstu mācītāji noturēja Dieva Dēlu par noziedznieku? Varbūt bailes no romiešiem vai nevēlēšanās zaudēt kontroli pār garīgiem strāvojumiem tautā (Jņ.11:48)?

Un kas ir tas, kas kavē mūs pateikt Dievam drošu un pilnīgu “Jā” un nākt uz viņa mielastu? Kas ir tās neredzamās saites, kas mūs sasaista?

Piedalīšanās mielastā sākas ar ierašanos. Piedalīšanās Dieva valstības mielastā sākas tad, kad atpazīstam Jēzu kā Dieva Dēlu, kā galveno figūru šajā mielastā. Kad saprotams, ka Viņš ir ass ap kuru visas šīs viesības rotē. Tie ir vārti uz uz šo mielastu.
Jēzus par sevi sacīja: “Es esmu durvis” (Jņ.10:9). Kas caur mani izies, tas atradīs ganības.
Centrā nav dižā Roma, Maskava, Ņujorka, Parīze, bet Betlēme un Jeruzāleme. Tādēļ, ka tur piedzima Jēzus un tur Viņš nomira mūsu grēku piedošanas dēļ. Tad mēs varam ienākt šajā pasaulē kā Dieva radītajā un mīlestības apņemtajā pasaulē, kur Dieva klātbūtni un mīlestību varam saskatīt ik uz soļa.

Jēzus viesojās kāda ievērojama farizeja namā. Tur izpaudās kaut kas no “Sarkanā paklāja” efekta. Ļaudis vēlējās pēc iespējas tuvāk nokļūt slavai, šim ievērojamajam notikumam, ievērojamajam cilvēkam. Viesi centās ieņemt pēc iespējas labāku vietu. Tas nozīmēja – pēc iespējas tuvāk šim ievērojamajam un dievbijīgajam cilvēkam. Katrs viņa vārds ir kā pērle. Viņa uzmanība ir dāvāta iespēja izcelties. Viņa atzinība ir lielākais atalgojums kāds vien var būt. Tādēļ ir tik svarīgi būt viesos pie šī ievērojamā farizeja un sēdēt pēc iespējas tuvāk viņam.
No šodienas raugoties, nav grūti saprast, kurš bija šajās viesībās ievērojamāka persona – vai šis farizeju vadonis, vai Jēzus no Nācaretes.

Pateiksimies Dievam par visu, ko viņš mums dāvā. Dosim Viņam godu, jo Viņš ir mielasta saimnieks.

Un kad Viņš mums saka “nāc”, tad nāksim. Un kad aicinās piedalīties, tad bez kavēšanās piedalīsimis, lai mūsu dzīvē varētu ienākt vairāk svētības, prieka, miera un mīlestības.

Jēzus stāstītā līdzība beidzās savādi, jo nama kungs liek kalpiem aicināt viesībās kādus vien atrod uz ielas: arī kroplus, tizlus, nabadzīgus un ubagus. Visus.
Tas ir vēstījums mums, tas ir brīnišķīgs Evaņģēlijs.

Vienu brīdi mēs skatījāmies uz viesu namu pār žoga malu vai spraugu kā uz neaizsniedzamu pasauli un citu realitāti, un pēc īsa brīža mēs atrodamies jau viesību zālē kā viesi.

Mūsu grēki ir mazgāti Kristus asinīs (1.Jņ.1:9. Atkl.7:14), mūsu dvēseles ir svaidītas ar mieru, apģērbtas ar prieku, un pāri visam kā visdārgākā rota ir Dieva Svētais Gars, kurš liek mūsu sirdī patiesu apbrīnu un slavas dziesmu Dievam (Lk.1:41-55).

Šī līdzība ir gan par šodienu, “jo Dieva valstība ir jūsu vidū” (Lk.17:21).
Bet šī līdzība ir arī par nākamību – mūžīgo dzīvību, kur mēs ikviens pēc nāves tiekam lūgti un gaidīti.

Āmen.

 Iesūtīts: 2011.06.26 14:55
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Copyright 2006; Created by MB Studija